– Iepazīstiniet ar savu ģimeni! Kāds ir tās dzimšanas stāsts? Jūsu dzimtā vieta, no kurienes katrs nākat?
Arnis:
– Mēs esam kaimiņos auguši – abi esam no Dekšāres pagasta blakus ciemiem: Agnese no Atspukas, es no Čeveriem. Esmu pabeidzis Ērgļu lauku profesionālo vidusskolu, kur ieguvu traktorista, šofera un atslēdznieka profesiju. Agnese vairāk nekā 30 gadus strādāja par frizieri Varakļānos, visus šos gadus pati sev bija priekšniece.
Agnese:
– Pirms trim gadiem 1. septembrī (kovida laikā) vīrs mani pieņēma darbā savā uzņēmumā, un tagad esmu viņa pakļautībā.
– Kā radās ideja par alkoholisko dzērienu ražotni?
Arnis:
– Ja pirms desmit gadiem kāds būtu teicis, ka mums būs stipro dzērienu ražošana, diez vai tam noticētu. Ideja radās apmēram pirms astoņiem gadiem.
Agnese:
– Arnis gatavojās izdienas pensijai, jo strādāja par ugunsdzēsēju glābēju. Viņš domāja, kā aizpildīt brīvo laiku ar kādu hobiju. Sākumā mums bija bites – Arnim bija sapnis tās turēt. Viss sākās ar dažām bišu saimēm. Tad viņam radās ideja – iespējams, bijām vieni no pirmajiem Latvijā – viņš pats savām rokām uztaisīja bišu māju (bišu terapijai), kur divi cilvēki var gulēt uz bitēm. Arnim bija doma arī no vaska liet sveces, un viņš sāka pie mājas veidot nojumi – darbnīcu, kur ziemas mēnešos, būdams pensijā, varētu siltā telpā darboties.
Arnis:
– Agrāk gandrīz katrā lauku mājā tika brūvēts alus. Es desmit gadu vecumā paliku bez tēva un jau 15 gadu vecumā sāku kaut cūkas un vārīt alu. Paši audzējām graudus, paši tos diedzējām, paši vedām uz pirtiņu. Vairākas kaimiņu pirtiņas pat nodedzināju (smejas). Tā laikam bija zīme, ka pēc dažiem gadiem kļuvu par ugunsdzēsēju. Dzīvoju ceļa Varakļāni–Nagļi malā. Tur bija liels šķūnis, kur kolhoza laikos atradās gateris. Pirms armijas man bija doma, ka atgriežoties šo ēku restaurēšu un izveidošu alus krogu, bet tad nāca 90. gadi ar reketu un citām grūtībām, un es pārdomāju. Alus epopeja beidzās. Kādā brīdī audzēju sivēnmātes, par sivēnu naudu nopirku tehniku un biju viens no pirmajiem zemniekiem kolhozā “Vienība”. Nevienam vēl nebija privātā traktora. Biju tā sauktais Breša zemnieks, audzēju graudus septiņos hektāros. Zemi sauca “Zelta kalns”. Pēc tam pārcēlāmies uz Varakļāniem.
Agnese:
– Mēs sākām no mazumiņa. Atceros, īrējām dzīvokli mājā, kur nebija ne ūdens, ne tualetes. Mums jau bija bērns, un pamperi tikai tikko bija parādījušies. Bija melnbaltais televizors, kur kanālus pārslēdzām ar knīpstangām. Pie manis nāca klienti. Bērniņam pudelīte ar pienu bija atspiesta pret spilventiņu – viņš ēda pats, jo mamma strādāja, lai varētu izdzīvot. Lasījām ogas purvā un mežā. Tad dabūjām vienistabas dzīvokli, vēlāk trīsistabu dzīvokli, bet vīram bija sapnis par savu māju. Pēc kādiem desmit laulības gadiem nopirkām šo māju, kas bija diezgan sarežģītā stāvoklī – izpirkām to no bankas. Tā sākām šeit saimniekot un esam ļoti daudz ko pārveidojuši. Arnis: – Kādu laiku darīju vīnu. No vīna pamazām pārgāju uz stiprākiem dzērieniem. Visi, kas pagaršoja, teica, ka tik garšīgu nekur nav dzēruši. Tas, ko gatavoju, cilvēkiem ļoti patika, un sāka lūgt, lai uztaisu vēl. Tad nolēmām darīt to legāli. Agnese iedrošināja: “Saņemies, darām!” Visgrūtākais bija sākums – vairāk nekā gadu gājām cauri visai birokrātijai. Vairākas reizes gribēju to visu mest pie malas.
– Kādi bija lielākie izaicinājumi, uzsākot šo biznesu?
– Lielākais izaicinājums bija sakārtot visus dokumentus. Ar biznesu mums iepriekš nebija nekādas saistības. Neviens īsti nepaskaidroja, kā to darīt, – tu zvani, bet tevi tikai pāradresē no vienas iestādes uz otru. Nebija konkrētas vietas, kur varētu saņemt skaidru atbildi par nepieciešamajiem soļiem. Arī pašvaldībai šajā jomā nebija pieredzes. Braucām pie citiem mazajiem ražotājiem, bet arī tur neviens īpaši nevēlējās dalīties pieredzē. Katrs vairāk turējās savrup. Tāpēc visam gājām cauri paši – būvvalde, sertifikāti visām iekārtām un daudz kas cits. Šodien ar prieku dodam padomus citiem iesācējiem. Esam gandarīti par paveikto. Mēs zinām, ko piedāvājam saviem klientiem, un nekaunamies par to. Visas ogas glabājam speciālos saldēšanas maisiņos. Ļoti daudzi saka, ka vispirms viņus uzrunā dizains, un, nogaršojot dzērienu, viņi saprot, ka tas ir kvalitatīvs produkts. Jau sešus gadus mēs nesūdzamies par noietu – esam mazi, bet kvalitatīvi. Cilvēki mūs joprojām paši meklē. Sākumā braucām uz tirdziņiem ar savu produkciju, bet tagad to vairs nedarām.
Agnese:
– Pirms četriem gadiem mums radās “Klānu māja”. Arī mūsu logo – stilizēta lapsiņa – apgriežot otrādi, izskatās kā māja. Šo māju – atpūtas vietu ar pirti – iegādājāmies pavisam nejauši. Uzzinājām, ka tā tiek pārdota, un izrādījās, ka vīram tas bijis sens sapnis. Kādreiz šī zeme – “Zelta kalns” – piederēja viņa vectēvam. Es ļoti gribēju, lai blakus īpašumam būtu čalojoša upīte. Acīmredzot Visums to sadzirdēja, un sapnis piepildījās. Tur viss bija jāremontē. Tūrisms jau pamazām bija sācis attīstīties – cilvēki, apmeklējot bišu māju, vēlējās ienākt arī mūsu ražotnē. Tā sākām piedāvāt degustācijas. Draugi smējās, ka pie mums drīz brauks divstāvu autobusi, un tā arī notika. Ražotne bija maza, tāpēc, lai varētu uzņemt lielākas grupas, izremontējām pirti un lielajā zālē sākām uzņemt viesus degustācijām.
– Cik tālu pasaulē aizgājuši jūsu dzērieni?
– Uz dažādām valstīm, piemēram, vairākkārtīgi uz Ameriku. Cilvēki mūsu ražoto produkciju ved kā prezentu. Bet uz eksportu mūs gan nepierunāja. Tad vajadzētu palielināt ražošanas apjomu.
– Vai visas izejvielas nāk no jūsu pašu dārza vai saimniecības?
– Daudz ko paši audzējam, daudz ko iepērkam. Izvēlamies tikai labāko. Pirmsākumos laukos sastādījām cidoniju platības, bet tagad jau daļu izrakām, jo darbs ir liels. Sākumā ar rokām griezām cidonijas. Bija rekords – pa dienu trijatā sagriezām 50 kg. Ar Biznesa inkubatora palīdzību iegādājāmies iekārtu, ar kuru dienā šķēlēs var sagriezt 100 kg cidoniju, arī 100 kg rabarberu dienā.
– Kā ģimenē sadalīti pienākumi? Kurš par ko atbild?
Arnis:
– Brūvēšanas procesu veicu es, bet pārējos darbus visi var darīt. Agnesei patīk etiķetes līmēt, kā arī nākas veikt papīru lietas datorā. Viņa ir arī ideju ģeneratore. Jaunākais dēls vairāk darbojas uz vietas, pie datora, uzrauga saziņu sociālajos tīklos. Bet vecākais palīdz attālināti, ir absolvējis Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, un viņam piemīt mākslinieka rokraksts. Viņam jau ir sava ģimene, dēliņš, un viņi dzīvo Rīgā.
– Kurš no jums pirmais ģimenē piekāpjas strīdu situācijā?
Arnis:
– Mēs varam kādu stundu nerunāt. Bet es esmu iemācījies, ka nesaskaņas momentā ir jāpaklusē, jāievelk elpa, jāpaiet malā. Un pēc laiciņa tas jau šķiet sīkums. Tam ir jāmācās.
– Vai ir viegli nodalīt darbu no ģimenes dzīves?
Agnese:
– Var teikt, ka mēs strādājam 24 stundas diennaktī. Pamosties naktī un tu atkal domā par biznesa lietām.
Arnis:
– Jā, tas ir ļoti slikti. Un kad tev uzņēmums ir pagalmā… Viens atnāk, otrs piezvana.
Agnese:
– Mēs tad braucam ārpus mājas vai tepat pa Latviju, vai uz tuvākām, tālākām valstīm aizceļojam. To, protams, nav viegli saplānot. Jāmācās no jauniešiem skatīties uz dzīvi vieglāk. Mēs uztraucamies par kaut kādiem sīkumiem. Liekas, ka tā ir milzu problēma, bet pēc stundas izrādās tik mazsvarīga.
– Ir kādi hobiji?
Agnese:
– Jā, protams, Arnim – bites, bet man patīk radīt no nekā kaut ko, piemēram, no veciem korķiem tapusi galda virsma, sienas dekors. No vaska, ģipša top dažādas lietiņas. Man patīk ar kaut ko ķimerēties. Patīk dārzniecība. Lavandas audzēju, darinu lavandu aroma maisiņus.
– Kur bijāt pēdējo reizi aizbēguši no darba?
– Tepat kaimiņos – Igaunijā SPA. Protams, apmeklējam arī dažādus koncertus. Esam ļoti apmierināti, ka ar “Klānu māju” atrodamies Rēzeknes novadā, kur tūrisms ir ļoti attīstīts. Esam iestājušies Latgales Tūrisma asociācijā, tāpēc mūs aicina dažādos sadraudzības braucienos. Esam daudz ko apguvuši un esam cits citam kā kolēģi. Esam ieguvēji, jo atrodamies uz novadu robežas: ar ražotni esam Madonas novadā Vidzemes plānošanas reģionā, bet ar “Klānu māju” – Rēzeknes novadā. Ir ļoti laba sadarbība, un jūtams atbalsts.
– Kur labāks noiets – Vidzemē vai Latgalē?
– Daugavpilī, Rēzeknē, kur SIA “IGGI” bārā, izmantojot mūsu dzērienus, tiek gatavoti profesionāli kokteiļi. Degustāciju reizēs esam dzirdējuši pārmetumus, ka mums ir augstas cenas, ka dažs pārdod krietni lētāk. Taču, strādājot legāli, cena nevar būt zemāka. Iepildīšana pudelēs, PVN, akcīzes nodoklis u. c. to ietekmē. Mēs gaidām, kad medijos tiks skaidrots sabiedrībai, ka Ministru kabineta noteikumi paredz: mājās nedrīkst gatavot pat pašpatēriņam, nemaz nerunājot par pārdošanu!
– Jums ir daudz dažādu apbalvojumu par jūsu ražojumiem. Ar kuru visvairāk lepojaties?
– Produktu kvalitātes konkursā “Novada garša 2024” piedalījās vairāk nekā 80 ražotāji. Augstāko vērtējumu jeb zelta medaļas saņēma ap 20 produkti, tostarp mūsu dzēriens “Avene”. Lepojamies, ka piecu gadu laikā, kopš pastāvēja šis konkurss, vienīgais alkoholiskais dzēriens, kas ieguva zeltu, bija mūsu “Avene”. Protams, lielākie vērtētāji ir mūsu klienti, viņu atsauksmes.
– Vai tagad tas, ko darāt, liekas pareizais solis?
Agnese:
– Viss, kas notiek ar mums, neko nevajag nožēlot. Viss aizgāja tā, kā vajag. Jā, viegli nav gājis. Bet gandarījums ir, ka daudzas reizes esi pārkāpis komforta zonai un neesi padevies, esi apguvis, izturējis. Galvenais nebaidīties.
Arnis:
– Es to pats diez vai būtu iesācis. Tas bija Agneses grūdiens. Viņai toreiz jau bija savs uzņēmums. Kāds es uzņēmējs? Es vēl arī tagad tāds nejūtos.
– Kādu padomu jūs dotu citām ģimenēm, kuras vēlas uzsākt kopīgu biznesu?
– Ja ir ideja – tikai uz priekšu! Jārēķinās ar to, ka viegli nebūs, bet viss ir iespējams. Ja šaubīsies uzsākt, nekas arī nenotiks. Dīvānā guļot, nekas nenotiks. Ja vīrs kopā ar sievu ir salīmējuši kādā istabā tapetes, tad viņi noteikti var kaut ko kopā darīt.
– Paldies par sirsnīgo uzņemšanu un sarunu! Vēlam jums vienmēr saglabāt to īpašo spēku, kas rodas, strādājot kopā, – uzticību, sapratni un kopīgu mērķi! Lai katra diena dod jaunus iedvesmas brīžus!
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no ģimenes arhīva
Komentāri