Zosnas pamatskolas vēsture
Kā liecina 1922. gada Latvijas Republikas arhīva izziņa, tad 1922. gada 3. oktobrī darbību uzsāka Zosnas 1. pakāpes pamatskola ar sešām klašu telpām, kas atradās bijušajā Zosnas muižā. Tā bija latviešu mācībvalodas skola. Cits izziņas avots par skolas dibināšanas gadu min 1921. Pēc Zosnas apkārtnes iedzīvotāju atmiņām, vēl pirms Zosnas skolas nodibināšanas Zosnas tuvumā – Rabskovas ciemā – darbojās divgadīga draudzes skola, bet Višķeru ciemā 20. gs. sākumā – četru klašu krievu mācībvalodas skola. Zosnas skolā ik gadu mācījās apmēram 180 skolēni, pirmie skolotāji bija D. Jalkovajs, S. Valaine, E. Grige-Jozāne, A. Firsone, skolas pārzinis – Pēteris Jozāns. 1928./29. mācību gadā Zosnas 1. pakāpes pamatskolu pārveidoja par deviņu klašu latviešu pamatskolu. 30-tajos gados par skolas pārziņiem strādāja A. Valinieks un Ādams Vorkaļs. Skolā pastāvēja labs koris, darbojās sporta pulciņš. 1935. gadā skolas koris piedalījās Latgales atbrīvošanas 15. gadadienas svētkos Rēzeknē. Šajā laikā skolā mācījās latgaliešu dzejnieks Jānis Regža (Joņs Regža). Zosnas pamatskolā darbojās 319. mazpulku vienība (vadītājs V. Romans). 1937./38. mācību gadā skolā mācījās jau 172 skolēni, bija septiņi skolotāji un divi stundu pasniedzēji. 1938. gadā starpresoru komisija izstrādāja projektu par Zosnas skolas jaunās ēkas celtniecību, bet tālāk sekojošās politiskās pārmaiņas neļāva šim projektam īstenoties. 1940. gadā tika paplašinātas skolas telpas, klāt pievienota Višķeru četru klašu krievu skola. Tā izveidojās divplūsmu skola ar 280 audzēkņiem. 40-tajos un 50-tajos gados skolā sāka strādāt daudzi jauni skolotāji ar augstāko pedagoģisko izglītību. 60-tajos gados skolā darbojās leļļu teātris, bija vairāki kori un daudzi pulciņi. 1968. gadā skolai tika uzcelta jauna divstāvu piebūve, izveidota mācību kabinetu sistēma, labiekārtota skolas apkārtne. Laikā no 1955. līdz 1997. gadam skolu absolvēja vairāk nekā 700 skolēni. Paliekošu ieguldījumu skolēnu izglītošanā deva ilggadējie skolotāji Eleonora Suharževska, Vera Ribakova, Marija Svikša, Rasma Bruņa, Regīna Novika, Valentīna Novika, Alfons Radiševičs, Silvija Ribakova, Katra un Donāts Losāni, Staņislavs Ružāns, Anastasija Ivanova, Rašeļa Kukļa, Ludmila Kraukle (Bakakina), Svetlana Skudra, Valentīna Bruzgule, Emīlija Astiče. Bez mācību darba skola, ņemot vērā savas iespējas, veica Zosnas muižas – valsts nozīmes kultūras pieminekļa – un tās parka uzkopšanu, izzināja novada vēsturi, organizēja dažāda līmeņa orientēšanās sacensības. 1999. gada vasarā skola uzņēma starptautisku nometni International Falcon camp “Crossroads”, kurā piedalījās jaunieši no Latvijas, ASV, Kanādas un Zviedrijas. Skolā darbojās vokālais ansamblis, zīmēšanas, deju, dramatiskais pulciņš. Skolēni piedalījās rajona sporta, tūrisma un citos ārpusstundu pasākumos. Veiksmīgas ir bijušas skolēnu piedalīšanās rajona mācību olimpiādēs. Astoņdesmito gadu vidū notika skolotāju paaudžu maiņa. Jauni skolotāji ienesa jaunas vēsmas un idejas skolas dzīvē, kā arī deva paliekošu artavu skolēnu izglītošanā un dzīves prasmju audzināšanā, it īpaši valstisku pārmaiņu laikā. Jaunākās paaudzes skolotāji: Aija Gribuste, Elga Pokule, Igors Fjodorovs, Jeļena Gavrilova, Antoņina Larionova, Valentīna Kudrjavceva, Nadežda Tarasova, Žanis Feldmanis, Antoņina un Anatolijs Kozlovski. Samazinoties skolēnu skaitam, 90-to gadu beigās tika izskatīts jautājums par skolas slēgšanu. 2000. gada jūnijā notika pēdējais Zosnas pamatskolas izlaidums. Skolēni savas mācību gaitas turpināja citās apkārtnes skolās. Bet skolas ēku – Zosnas muižu – turpina nežēlīgi grauzt laika zobs… Pazīstamāki cilvēki, kuri absolvējuši Zosnas pamatskolu: Viktors Skudra (1943–2011) – latviešu jurists un politiķis, pirmais atjaunotās Latvijas Republikas tieslietu ministrs, Satversmes tiesas tiesnesis; Imants Skudra (1953–2015) – ilggadējais apdrošināšanas akciju sabiedrības “Baltikums” Rēzeknes reģionālā centra vadītājs, bijušais Rēzeknes novada domes deputāts; Diāna Gavare-Karpova – rehabilitācijas centra “Rāzna” vadītāja, ārste; Jevģēnija Paura – skolotāja, izglītības darbiniece; Vija Ratniece – ģimenes ārste; Smuidra Štekele – bijusī Maltas sovhoztehnikuma direktore un daudzi citi. Zosnas skolas direktori: 1922.–1924. gads – ziņu nav; 1924.–1933. gads – Pēteris Jozāns; 1933.–1935. gads – A. Valinieks; 1936.–1940. gads – Ādams Vorkaļs; 1941.–1944. gads – Jezups Boriss; 1944.–1945. gads – Helēna Kurloviča; 1945.–1947. gads – Anna Stepule; 1947.–1952. gads – Valentīna Slavoļubova; 1952.–1953. gads – Heronīms Kapeika; 1953.–1965. gads – Vera Suharževska; 1965.–1968. gads – Valentīna Ivanova; 1968.–1976. gads – Alfons Radiševičs; 1976.–1980. gads – Fjodors Vasiļjevs; 1980.–1982. gads – Viktors Avetčins; 1982.–1985. gads – Alfons Radiševičs; 1985.–1989. gads – Raimonds Olehno un 1989.–2000. gads – Anatolijs Kozlovskis.
Vēl tagad sāp sirds
Savās atmiņās par Zosnas pamatskolu dalījās tās pēdējais direktors Anatolijs Kozlovskis. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas strādāt skolā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju viņš ieradās 1986. gada 15. augustā.
– Kāda tad jums likās skola?
– Pirmie, kuri mani tur sagaidīja, bija skolotāji Katra Losāne un Staņislavs Ružāns. Skola likās maziņa, klusa. Tā man bija pilnīgi sveša vieta, jo pirms tam pēc augstskolas pabeigšanas bija plānots strādāt Dricānu vidusskolā, bet izrādījās, ka tur bioloģijas un ķīmijas skolotāja vieta bija jau aizņemta. Izglītības pārvalde mani vienkārši nosūtīja uz Zosnu. Biju rēķinājies ar lielāku skolu, bet nu ko darīt – jāstrādā. Agrāk jau nebija tā, ka nepatīk – vari nestrādāt. Tad padomju laikā, šķiet, trīs obligātie gadi vietā, uz kuru nosūtīts, bija jānostrādā. Un vēl bija tāds apstāklis: lai nedienētu padomju armijā, vajadzēja strādāt lauku skolā, jo man vēl nebija 28 gadi. Tad vēl 1986. gadā Afganistānā pilnā sparā notika karš. Tā kā tas bija augusts, pakāpeniski sāku iepazīt darba vietu. Arī ar dzīvošanu nebija tā, kā domāts: pirmais mācību gads bija jādzīvo internātā. Protams, sadzīves apstākļi tur nebija spoži, bet, kad esi jauns, nav svarīgi, kur dzīvot. Sāku pakāpeniski iepazīt pārējos kolēģus. Pirmais gads pagāja kā uz čemodāniem, jo tad gan mācīju skolā, gan divreiz nedēļā braucu uz Daugavpili, jo ģimene vēl bija tur: sieva vēl studēja, bija jau piedzimis vecākais dēls. Trešdien pēc stundām braucu uz Daugavpili, ceturtdien no rīta atpakaļ. Septembrī jau nāca skolēni, tad parādījās arī direktors Raimonds Olehno (viņš skolā reti bija). Vēl tagad atceros frāzi, ko viņš man teica: “Ko tu šeit atbrauci? Ko tu šeit pazaudēji?” No viņa viedokļa šī vieta bija neperspektīva, ka te nekā interesanta nav. Bet bija arī jauni skolotāji – Aija Kamša, Elga Gribuste, Ināra Losāne. Mēs, jaunie skolotāji, turējāmies kopā. Pakāpeniski iedzīvojos, jo tā vieta, daba, ezeri ievilka tai vidē. Pēc gada uz Zosnu jau kopā ar ģimeni pārcēlāmies, sievai darbs atradās, tā arī palikām. Tā tur 14 gadus nostrādājām.
– Kā kļuvāt par direktoru?
– Oficiāli par direktoru kļuvu no 1989. gada marta. Jocīga situācija bija tamdēļ, ka tas bija Atmodas laiks, bet mūsu direktors nez kāpēc izdomāja, ka viņš komunistiskajā partijā varētu sev veidot karjeru. Viņam bija sasolīta vieta vienā no partijas atzariem (tad tā partija bija sašķēlusies divos atzaros). Viņš aizgāja strādāt uz Rēzekni. Zosnas skolas direktora vieta kļuva vakanta. Tad no Rēzeknes atbrauca Izglītības pārvaldes pārstāve un teica, ka man jākļūst par direktoru. Tas bija kā pa pieri, konkrēti. Varēju padomāt pāris dienas, tad bija sasaukta sapulce, bija balsošana. Es, neko īsti nezinot par direktora amatu, piekritu. Tiku iecelts ar rajona Izglītības pārvaldes rīkojumu. Atceros, tad tur vadītāja bija Sorokina. Deviņdesmito gadu sākums bija juku laiks, lielas pārmaiņas visur, ne tikai izglītības sistēmā. Skolotāji gāja prom. Tā kā skola bija divplūsmu, atceros, skolotāja Antoņina Larionova, kura krievu plūsmā mācīja bioloģiju, aizbrauca uz dzimto pusi Pleskavā. Vēl viena krievu plūsmas skolotāja bija interfrontes piekritēja, arī aizgāja prom. Tad no Maltas atnāca Emīlija Astiče. Palicis bija Ružāns. Deviņdesmito gadu sākumā bija beiguši kursēt daudzi autobusi, daži skolotāji dzīvoja mazajā skolā, mēs tur bijām ierīkojuši istabiņas. Atceros, Ružāns pirmdien no rīta atbrauc no Maltas un visu nedēļu dzīvo un strādā. Nezinu, kā viņš to visu izturēja. Visu sevi veltīja skolai. Faktiski tie deviņdesmitie paskrēja ļoti ātri. Atceros, bija radušās problēmas ar ēdināšanu, jo Zosnā vairs nebija MSO atpūtas bāzes, ar ēdnīcu mums radās problēmas, jo kādu brīdi mums vairs neļāva tur ēst. Tad mazajā skolā ierīkojām virtuvi. Tur bija gāzes plīts. Par pavāri tad strādāja jauna meitene Aina Belaka. Pēc tagadējām PVD prasībām tas šobrīd šķiet neiedomājami, bet tajos laikos tas vēl bija iespējams. Un tad vēl bija malkas zāģēšana, kraušana. Vasarā nāca palīgos bezdarbnieki.
– Bija jau kaut kāda nojauta, ka skola varētu tikt slēgta?
– Jau divus gadus iepriekš bija pilnīgi skaidrs, ka skola tiks slēgta, bet apmēram no 1995. gada šī doma sāka jau izskanēt. Tur bija tāds apstāklis, ka Lūznavas pagastā parādījās vēl viena pamatskola – Lūznavas pamatskola. Tagad nepateikšu, līdz kuram gadam Lūznavā bija tikai sākumskola. Bet tad nu vai pagasts, vai kas to bija izdomājis, ka vajag, lai Lūznavā būtu arī pamatskola. Tad laikam Lūznavā bija vairāk iedzīvotāju, vairāk bērnu. Mums kādus piecus gadus nācās smagi konkurēt ar šo skolu. Vēl nesmuki tad izrīkojās viens mūsu skolotājs, kurš aizgāja strādāt par direktoru uz Lūznavas pamatskolu un sāka bērnus aģitēt pāriet mācīties uz Lūznavu, argumentējot, ka Zosna nav perspektīva vieta… Lai gan mums bija sadraudzības pasākumi ar Lūznavas pamatskolu. Tas noteikti bija apstāklis, kas paātrināja Zosnas skolas slēgšanu. Ja Lūznavā nebūtu bijusi pamatskola, tad Zosnas pamatskola pastāvētu ilgāk. Pēc tam sāka parādīties tendence, ka pat no Veczosnas sāka braukt mācīties jau uz Maltu. Tas tā ir vienmēr, kad sākas runas: ko tā skola var dot, ja tā darbosies tikai vēl kādu gadu vai divus? Nav vērts…
– Vārdu sakot, bija arī psiholoģiskais aspekts, kas arī ietekmēja skolas slēgšanu.
– Jā. Bet pēdējie skolēni, – es ļoti labi atceros pēdējo izlaidumu 2000. gadā, – raudāja ar tādām asarām, bija tik emocionāla atvadīšanās no skolas… Tad skolā bija 42 audzēkņi, tas it kā nav arī maz pēc mūsdienu mērauklas. Bet vaina bija arī tajā apstāklī, ka mēs skolu deviņdesmito gadu sākumā nepārveidojām par vienplūsmas. Tad bija jādomā, kā saplānot stundas, kā tās mazās likmes skolotājiem salikt. Bet cepuri nost – skolotāji, kuri palika līdz beigām, tā strādāja! Tas bija tāds kolektīvs! Fantastika! Arī skolēni. Kādus tik pasākumus mēs nerīkojām skolā! Es un citi skolotāji – Elga Gribuste, Aija Kamša, Antoņina Kozlovska, arī krievu plūsmas skolotājas Valentīna Kudrjavceva, Nadežda Tarasova, Jeļena Gavrilova, Svetlana Skudra u. c. – tos vadījām. Pagasta attieksme tajā laikā arī bija labi redzama. Tagad atceros, kā brauca komisija 1997. un 1998. gadā, tad pagasta vadītājs bija Zimovs, bet kā deputāts tad bija vēl nākamais Lūznavas pagasta priekšsēdētājs, kurš tajā laikā uzstāja, ka te nebūs nekādas perspektīvas, ka te skola ir jālikvidē. To vispār sāpīgi atcerēties…
– Bet arī Lūznavas pamatskolas vairs nav…
– Jā, arī. Lūznavas pamatskola turpināja strādāt līdz 2009. gadam. Tā atradās diezgan nepiemērotās telpās. Sākumā tā atradās Lūznavas muižas ēkā. Žanis Feldmanis bija idejām bagāts cilvēks. Bet tad nāca laiks, kad visā valstī sākās reforma, ko mēs saucam “Nauda seko skolēnam”. Novada pašvaldībai skolu vajadzībai tad nebija tik daudz finansējuma, un 2009. gadā novadā likvidēja septiņas vai deviņas skolas, tajā skaitā arī Lūznavas pamatskolu. Nesen runāju ar bijušajiem skolotājiem, direktoriem gan no Pušas skolas, Lūznavas u. c., tur tad nebija nekādu brīdinājumu, nekā. Viņi bija nostādīti fakta priekšā. Mēs Zosnā vismaz zinājām, ka skola tiks slēgta.
– Kas notika ar Zosnas skolas materiālajām vērtībām?
– Grāmatas divos traktoros vai mašīnās aizveda uz Lūznavas skolu. Arī mēbeles. Kā tagad atceros, kā mēs smeldzošām sirdīm uz to visu noskatījāmies… Kā tas tika plēsts un vests… Un vēl bēdīgāk bija noskatīties, kā tās visas mantas stāvēja vienā no Lūznavas šķūņiem, jo īstenībā tās nevienam nebija vajadzīgas. Varēja taču kaut daļu mēbeļu atstāt Zosnā, jo te tika rīkotas nometnes. Arī pēc skolas slēgšanas kādus gadus desmit vai vairāk Zosnā vasarās tika rīkotas dažādas jauniešu nometnes, gan sportiskas, gan ar reliģisku ievirzi. Jo vieta tur laba, ezers blakām, kur var peldēties. Sadzīves apstākļi laikam viņiem nebija tik svarīgi, jo tā taču nebija viesu māja. Tagad skola stāv tukša. Tā skolas piebūve, divstāvu ēka, būtu pilnīgi jānojauc. Tur tek jumts. Otrais stāvs tur praktiski jau pussagruvis. Tur vairs neko neatjaunot. Laikam 1994. gadā pirmoreiz Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija apsekoja Zosnas muižu un atzina, ka tas ir kultūras piemineklis. Bet naudas toreiz valstij nebija nekādas, laikam tad pa kādiem 400–500 latiem reizi gadā mums piešķīra. Tā bija domāta tikai vienīgi vecajai muižas ēkai, mēs tad kādas durvis nomainījām. Turklāt darbi bija stingri jāsaskaņo ar Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Kad 2000. gadā skolu slēdza, bija uzradušies nopietni pircēji. Bagātas organizācijas no Rīgas, pat izdevniecība “Santa”, kas gribēja muižu iegādāties. Bet pagasts viņiem atteica. Tad bija vēl citi pircēji, bet arī tiem tika atteikts. Būtu tas vai cits nopircis to muižas ēku, būtu ieguldījuši naudu ēku sakārtošanā. Vismaz citās vietās, kur privātajiem atdota ēka, varbūt publiskā staigāšana tur ierobežota, bet kultūras piemineklis ir glābts, ēka ir glābta.
– Tas ir līdzīgi kā parunā: “Sēž kā suns uz siena kaudzes, ne pats ēd, ne citiem ļauj.”
– Tā diemžēl bija. Pagasta vadītājs varēja būt izlēmīgāks. Jo tajā laikā arī novadam nebija tik lielas naudas ēkas sakārtošanai. Daudzus miljonus ieguldīja Lūznavas muižā, arī tā ēka bija jāglābj, jo tur jumts tecēja. Tam nauda atradās, bet vai līdz Zosnas muižai nonāks kādas finanses, kas to lai zina? Dzīvosim – redzēsim. Bet skumji paliek.
– Paldies par sarunu!
“Mums ir sapnis…”
Par slēgtās skolas likteni runāju ar Rēzeknes novada pašvaldības vadītāju Monvīdu ŠVARCU.
– Vai pašvaldībai ir kaut kāda vīzija par slēgtās Zosnas skolas nākotni?
– Pagaidām negribētu skaļi paust iecerētās idejas detaļas, taču pie šī jautājuma pašlaik tiek intensīvi strādāts. Mums ir sapnis, kas tur nākotnē varētu būt. Taču ir ticējums, ja sapni pirms laika citiem stāsti, tas var arī nepiepildīties. Tāpēc mēs pagaidām neizpaužam plānus. Pašvaldība ir uzsākusi sarunas ar attiecīgajām valsts institūcijām par iespēju Zosnas muižā realizēt ar vides izglītību saistītas infrastruktūras izveidi. Laikā, kad pastāvēja Lūznavas pagasta padome, bija mēģinājumi atsavināt un pārdot izsolē skolas ēkas, taču izsolei tolaik neviens tā arī nepieteicās. Protams, arī šobrīd ir interese no privātpersonām, kuras tur vēlētos veidot tūrisma objektus. Bet šis jautājums netiek izskatīts, kamēr mums nebūs skaidrības, kā un vai realizēsies iecerētā ideja. Jāuzsver, ka ir veikta muižas arhitektoniskā izpēte, kurā fiksētas kultūrvēsturiskās vērtības. Diemžēl to ir ļoti maz. Padomju laikos ir veikta ēkas pārbūve, pievienojot silikātķieģeļu piebūvi. Arī pašai muižas ēkai ir daudz pārveidojumu, kas to arhitektonisko un kultūrvēsturisko vērtību stipri samazinājis. Lai nodrošinātu ēku un tās teritorijas situācijas nepasliktināšanos, Lūznavas pagasta pārvalde veic minimālus uzturēšanas un uzraudzības darbus. Ir cilvēks, kurš atbild par teritorijas sakopšanu, pieskata, vai kāds tur neložņā, ko nebojā utt.
Ko varam secināt?
Pēc Zosnas skolas slēgšanas tās telpās kādu laiku vēl darbojās Lūznavas pagasta bibliotēka, taču tā tika pārcelta uz Lūznavu. Šobrīd muižas ēkas apskatāmas tikai no ārpuses. Ļoti labi redzams, ka skolas divstāvu ķieģeļu būve jau labi vien laika zoba bojāta. Jāsaka, ka šajā gadījumā Zosnas pamatskolas slēgšana stipri vien ir ietekmējusi arī Zosnas ciema infrastruktūru. Nu jau kādus gadus septiņus Zosnā slēgts ir veikals. Dažas reizes nedēļā šurp ierodas autoveikals, kas atved vietējiem iedzīvotājiem maizi un citus nepieciešamos produktus. Zosnā kādreiz bija pasta nodaļa. Kādu laiku šī ēka stāvēja tukša, tad tā tika pārdota kādai privātpersonai. Skolas bijusī internātmāja – tukša un izdemolēta. Ēdnīcas ēka stāv tukša, izdemolēta, bez durvīm un logiem. Tāsapkārtne aizaugusi. MSO klubs aizaudzis kā džungļos, ēkai vairs nav durvju. Īsta vieta asu izjūtu meklētājiem… Arī iedzīvotāju skaits Zosnas ciemā samazinājies. Tuvākās darbavietas pieejamas Veczosnā un Lūznavā. Privātmājās maz dzīvo, lielāka dzīvība un rosība vērojama pie divstāvu mājām. Parasti viss uzsvars tiek likts uz to, ka skolu slēgšanu ietekmē demogrāfija, bet īstenībā daudz ko ietekmē arī cilvēciskais faktors, ierēdņu nesaimnieciskums, netālredzība, arī daža laba ambīcijas… Un tikai Zosnas Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca ir palikusi nemainīga – te cilvēki joprojām nāk lūgties. Varbūt tā ir šoreiz zīme – kamēr būs cerība un ticība, tikmēr pastāvēs iespēja rasties kaut kam jaunam, iespēja atdzimt šai vietai. Lai tā būtu!
* * *
Liels paldies bijušajam Zosnas skolas direktoram Anatolijam Kozlovskim par iespēju ielūkoties viņa sakrātajos vēsturiskajos materiālos par Zosnas skolu un muižu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Anatolija KOZLOVSKA un Elgas Pokules albuma
Komentāri