Upesciema četrklasīgā krievu sākumskola tika dibināta 1890. gadā, un pirmsākumā tā bija privātskola, kas piederēja Rečeņas sādžas zemnieka Ribakova dzimtai. Jauno skolas ēku uz savas zemes un par saviem līdzekļiem bija uzcēlis Iosifs Ribakovs. Kā četrklasīgā sākumskola tā darbojās līdz 1921. gadam. Tad īpašnieks skolu nodeva Rēznas pagasta pārziņā, un jau pirmās Latvijas Republikas laikā tā kļuva par sešklasīgo krievu pamatskolu. Tādā statusā skola pastāvēja līdz pat 1944. gadam. Skolas šaurajās telpās mācījās 130–140 audzēkņi. Tā kā 2. pasaules kara laikā skola atradās uz frontes līnijas, 1944. gada 25. jūlijā skolas ēkas nodega līdz ar visiem dokumentiem par skolas izveidošanu un nosaukuma maiņu. Bet rudenī uzsākt jauno 1944./45. mācību gadu aicināja zemnieks Jevagrijs Ribakovs (bijušā skolas īpašnieka dēls) savā dzīvojamā mājā. Tas kārtējo reizi apliecina, cik augstā vērtībā kādreiz ir bijusi zināšanu apguve. Šoreiz skola sāka darboties kā Upesciema krievu nepilna vidusskola. Pēc tam, 1964. gadā, Upesciema astoņgadīgā skola pārcēlās uz jaunuzbūvētajām ēkām, kas darbojās tur līdz 2007. gada 1. augustam, tad tā tika slēgta. Kāpēc Upesciema skola tika slēgta? Galvenais iemesls, protams, bija mazais bērnu skaits. 2006./2007. mācību gadā skolā mācījās 50 skolēni, septiņi no tiem rēzeknieši. Tika aprēķināts, ka nākamajā mācību gadā skolas gaitas Upesciema skolā uzsāktu 41 bērns, vēl pēc gada – 37. Otrs iemesls – 2008. gadā skolai beidzās akreditācijas termiņš. Lai tā veiksmīgi tiktu akreditēta, nepieciešami diezgan ievērojami līdzekļi skolas materiāli tehniskās bāzes sakārtošanai. Un vēl: ja skolā mācās mazāk nekā 50 bērni, Izglītības ministrija samazina pedagogu slodzi, bet tas ietekmē algu. Taču skolas ēka bija ļoti labā stāvoklī – bija nomainīta lielākā daļa logu, saremontēts jumts, sakārtots virtuves bloks. 2005. gadā uzstādīts jauns apkures katls.
KO PAR SKOLU RAKSTĪJA LAIKRAKSTU SLEJĀS
Laikraksts “Ausma”, 1958. gada 25. maijs.
Čornajas ciema kluba vadītāja M. Jefimova rakstā “Mazie palīgi” pauda:
“Jaunais Čornajas ciema klubs iepriecina skatu. Bet līdz šim pavasarim tam apkārt bija tukšs laukums. Kolhoza jaunieši nolēma labiekārtot šo laukumu un iestādīt zaļumus, kā arī ierīkot apstādījumus gar kolhoza ceļiem. Šajā vērtīgajā pasākumā lielu palīdzību sniedza Upesciema skolas pionieri. Viņi piedalījās dzīvžoga ierīkošanā, stādīja akācijas, ceriņus. Bet 21. maijā visa piektā klase skolotājas Potapovas vadībā ar lāpstām ieradās sestdienas talkā. Pionieri iestādīja liepu aleju. Pie kluba mēs uzstādījām jaunu laikrakstu vitrīnu, iekārtojām puķu dobes. Skaisti šovasar būs mūsu ciemā.”
Laikraksts “Ausma”, 1959. gada decembris.
Raksts “Audzināt cienīgu maiņu” labi parāda tā laika ideoloģiju. I. Ivanova, partijas pilsētas komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāja, rakstīja:
“Bērnu audzināšanu lielā mērā ietekmē vecāku piemērs. Sevišķi svarīga nozīme ir skolotāju morālajai stājai. Bet kādu gan priekšzīmi bērniem var rādīt Upesciema skolas direktors biedrs Oleško (piezīme – pareizi Aļeško Grigorijs), kurš stājas lietišķās un draudzīgās attiecībās ar popiem, vai arī Dubuļu skolas skalotāji b. Zeize un Viļumovičs, kuri piedraud ar fizisku izrēķināšanos savam kolēģim Kaunatas skolas skolotājam b. Vasiļjevam? Ir vēl daudz skolotāju, kuri neceļ savu darba kvalifikāciju un politisko zināšanu līmeni.”
Laikrakstā “Ausma” 1960. gada septembrī
publicēts Upesciema skolas skolotājas V. Andrejevas raksts “Ražas svētki”.
“Upesciema septiņgadīgās skolas jaunie naturālisti pirms dažām dienām sarīkoja savā skolas izmēģinājumu lauciņā izaudzētās ražas skati. Bērni jau trešo gadu audzē vīnogas. Vienu no izstādes stendiem rotā šīs saulaino dienvidu kultūras smagie ogu ķekari.
Labus rezultātus deva izmēģinājums, ko izdarīja ar kartupeļiem. Tos dēstīja dažādā laikā un ar dažādiem paņēmieniem. Jaunie naturālisti bagātu ražu ievāca no tiem iecirkņiem, kur kartupeļus iestādīja ar kvadrātligzdu paņēmienu.
Plašā stendā novietoti vērtīgo medus zāļu paraugi. Šo zāļu sēklas bērni nodos padomju saimniecībai “Draudzība”.
Jaunie naturālisti izaudzēja jaunu upeņu šķirni, kuru nosauca par ‘Boskonas milzi’. No pavasara līdz vēlam rudenim izmēģinājumu lauciņā zied dažādas puķes. To sēklas un dēstus bērni stāda dobēs pie ciema kluba, Čornajas ciema padomes izpildu komitejas ēkas un citās vietās.”
Laikraksts “Znamja Truda” 1964. gada oktobrī
publicēja rakstu “Prēmijas skolām”. Tajā teikts:
“Daudzas rajona skolas vasarā veica dažādus remontdarbus skolotāju un skolēnu spēkiem pēc savas gaumes. Darbs padarīts skaisti un glīti. Rajona tautas izglītības nodaļas pēdējā sanāksmē, apkopojot skolu sagatavošanās rezultātus jaunajam mācību gadam, ņēma vērā arī šo rādītāju. Pirmā vieta, ceļojošais Sarkanais karogs un prēmija piešķirta Dricēnu vidusskolai. Otro prēmiju saņēma Sakstagala astoņgadīgā skola, bet trešo – Upesciema astoņgadīgā un Ziliņu pamatskola.”
Laikrakstā “Znamja Truda” 1966. gada 26. janvārī
publicēts Upesciema astoņgadīgās skolas skolotājas V. Smirnovas raksts
“Lektorijs vecākiem”: “Jau vairākus gadus Upesciema astoņgadīgajā skolā darbojas lektorijs vecākiem. Skolotāji reizi mēnesī lasa lekcijas par bērnu problēmām, par to, kā pareizi organizēt mācības un atpūtu, par ateistisko audzināšanu. Nesen skolā notika kārtējā lekcija par tēmu “Reliģija un bērni”. Pēc lekcijas vecāki noskatījās filmu “Pasaules gals”.”
Laikrakstā “Znamja Truda” 1971. gada 1. janvārī
publicēts Upesciema astoņgadīgās skolas skolēna A. Rogozina teksts “Upesciema jaunie naturālisti”. Lūk, ko skolēns rakstīja:
“Mūsu skolā notika ražas svētki. Kādus interesantus tērpus bija pagatavojuši skolēni! Viens bija pārvērties par ķirbi, otrs par saulgriezi, trešs – nu īsts rācenis. Šai sarīkojumā jaunajiem naturālistiem bija ko pastāstīt. Viņi strādājuši godam. Kopa augus, izdarīja dažādus eksperimentus, piemēram, pētīja sējas dziļuma ietekmi uz augu attīstību.
Raža izmēģinājumu lauciņā izauga lieliska. Par to liecināja izstāde, ko rīkoja vienlaikus ar ražas svētkiem. Labākie jaunie naturālisti saņēma balvas.”
Laikraksts “Darba Karogs” 1988. gada 1. oktobrī
publicēja rajona tautas izglītības nodaļas metodiskā kabineta vadītājas M. Mickānes rakstu “Radošas dzirksts apveltīta”. Tajā teikts:
“Pēdējā laikā liela uzmanība tiek veltīta divvalodības attīstībai mūsu republikā. Valodu zināšanas ir cilvēku savstarpējo attiecību kultūras aspekts. Šis jautājums sekmīgi tiek risināts Upesciema astoņgadīgajā skolā, kur latviešu valodu krievu tautības bērniem māca skolotāja Berta Lagzdiņa.
B. Lagzdiņa mīl savu priekšmetu, nemitīgi iepazīstas ar citu kolēģu pieredzi, radoši pārņem visu jauno un ievieš savā darbā. (..) Republikas latviešu valodas kabinetu skatē skolotājas B. Lagzdiņas kabinets ieguvis pirmo vietu. Skolotājas darba rezultāti un bagātā pieredze turpmāk prasmīgi izmantojama un lieti noder daudziem rajona skolotājiem.”
Laikraksts “Darba Karogs” 1990. gada 12. jūnija
rubrikā “Skolu vēstis” rakstīja:
“Taču saimnieciskā aprēķina apstākļos, kad šefi skaita katru kapeiku, daudzas skolas pašas mācās pelnīt naudu. To dod gan skolu lauciņu produkcija, gan maksa par telpu un autotransporta nomu, gan arī daudz kas cits. Tā, piemēram, pagājušajā gadā Upesciema deviņgadīgā skola nopelnīja gandrīz 18 tūkstošus rubļu, Ciskādu internātskola turpat 12, Adamovas sanatorijas tipa skola 7 tūkstoš rubļu.”
PAT RAJONA MĒROGA SACENSĪBAS
Upesciema astoņgadīgajā skolā mācījās arī Čornajas pagasta pārvaldes vadītājs
Oļegs KVITKOVSKIS.
Pirmām kārtām viņam jautāju, kāpēc Upesciema skolas jaunā ēka savulaik uzbūvēta, var teikt, klaja tīruma vidū? Pirms tam biju dzirdējusi vietējo pagasta cilvēku stāstīto, ka tur kādreiz bija iecerēts veidot pagasta centru, taču vēlāk viss tomēr koncentrējies Čornajas ciemā. “Vienīgais, ko biju dzirdējis, ka savā laikā skolas pirmais direktors bija Ivans Smirnovs, un viņš tur blakus dzīvoja. Tur, kur viņa māja, bija izveidots internāts bērniem. Tāpēc arī skolu uzbūvēja blakus viņa dzīvesvietai, bet, vai tā ir taisnība, nemāku apgalvot. Mana māsa Upesciema skolā sāka mācīties piecdesmitajos gados, bet es mācības uzsāku 1972. gadā. Skolā tajā laikā mācījās kādi 112 skolēni. Mūsu klasē bija 16 skolēni,” stāsta Oļegs Kvitkovskis.
“Kādi skolotāji jūs mācīja?”
jautāju. “Visvecākā no pedagogiem bija Klāra Kondakova, kura gandrīz visu mūžu tur nostrādāja. Viņa mācīja krievu valodu un literatūru un vācu valodu. Sākumskolā strādāja Vasīlijs Prjadins un Natālija Šuranova, kura bija mana pirmā skolotāja. Direktors tolaik bija tas pats pieminētais Ivans Smirnovs, viņš arī fiziku mācīja. Ko mācīja Pāvels Astratovs, nepateikšu, varbūt vēsturi un ģeogrāfiju, bet varu kļūdīties. Fizkultūras skolotāji bieži mainījās – bija Izmailovs, tad Romāns Astratovs, tad Lidija (uzvārdu neatceros). Vēl mūs mācīja Bella Steklova, Svetlana Šenkere (krievu valoda un literatūra, fizkultūra), Vera Smirnova (latviešu valoda, direktora sieva). Vēlāk sāka strādāt matemātikas skolotāja Jevgēnija Meirāne. Ķīmijas, bioloģijas skolotāja bija Olga Ginkola. Tad skolas direktoru Smirnovu nomainīja direktors Vladimirs Konstantinovs, tas laikam bija 1976. gadā,” atmiņas šķetina O. Kvitkovskis. “
Kas visvairāk palicis atmiņā no skolas laikiem?”
“Mēs skolas laikā braucām strādāt uz padomju saimniecību “Rāzna”, nedaudz piepalīdzējām kolhozam “Čapajevs”. Vācām kartupeļus un bietes, plūcām linus. Vēl braukājām uz p/s “Rāzna” ābeļdārzu vākt ābolus. Arī pie skolas bija dārzs, kur audzējām kartupeļus un visu pārējo, kas izauga. Skolas dārzs pastāvēja gandrīz līdz pēdējam. Tur visu audzēja skolas ēdnīcas kopgaldam. Virtuvē, cik atceros, strādāja Feonija Ragozina. Lai arī mūsu skolas sporta zāle un sporta laukums nebija liels, bet tur notika pat rajona mēroga sacensības. Ziemā notika slēpošanas sacensības, mežā bija izveidota slēpošanas trase,” atcerējās skolas absolvents. “Paldies par sarunu!”
SKAISTS IR BIJIS SKOLAS LAIKS
Ar siltām atmiņām Upesciema pamatskolu atceras
Ilga BELKOVSKA,
kura tur strādāja no 1996. gada septembra līdz pat skolas slēgšanai. “Mācīju latviešu valodu, kādu laiku arī sociālās zinības. Šajā laikā skolas direktore bija Janīna Jankovska, viņa bija matemātiķe. Mācību daļas vadītāja – Jevgēnija Meirāne, arī matemātikas skolotāja. Fevronija Šabanova (viņa kādu laiku bija arī Rēzeknes rajona izglītības nodaļas vadītāja) mācīja bioloģiju, ķīmiju un darbmācību meitenēm. Zoja Čakša mācīja vēsturi, krievu valodu un literatūru, Klaudija Leice – krievu valodu un literatūru, ekonomiku, vācu valodu, Svetlana Kozlova – mūziku, datormācību, Valentīns Šamšura – sportu un darbmācību zēniem, Bella Steklova – matemātiku. Sākumskolas skolotājas bija Tatjana Kablanova, Margarita Ponomarenko, Jeļena (uzvārdu neatceros), Ilona Bruskovska (viņa bija arī latviešu valodas skolotāja), Nataļja Ancigina. Bija skolotāji, kuri nostrādāja gadu, reizēm kādu aizvietoja. Angļu valodu kādu laiku mācīja Natālija Zaķe. Varbūt es kādu uzvārdu nenosaucu, lai neapvainojas,” atmiņās dalās Ilga Belkovska. “Pārsvarā visi pedagogi brauca no Rēzeknes, vien es un Fevronija Šabanova – no Kaunatas puses. Nebija neviena skolotāja, kurš dzīvotu Čornajā vai skolas apkaimē, Rečiņos. Mums bija ļoti labi skolēni. Cītīgi bērni. Daudzi pēc tam pabeidza augstskolas. Skolēni čakli piedalījās dažādos konkursos un ieņēma godalgotas vietas zīmēšanā, sacerējumu rakstīšanā, mūzikā gan rajona, gan republikas mērogā. Vispār jau skolotājs sava darba augļus redz pēc gadiem, kad skolēns iekārtojis savu dzīvi, guvis panākumus dzīvē. Taču šīs mazās uzvaras skolas konkursos un pasākumos dod prieku gan skolēniem, gan skolotājiem, gan stimulē tālākai attīstībai. Kā jau visās skolās, tika svinēta Skolotāju diena, visi gadskārtu svētki, braucām ekskursijās. Upesciema skolā ik pēc pieciem gadiem rīkojām absolventu salidojumu, kad tā tika slēgta, vairs nebija iespējas satikties. Taču mūsu pedagogu kolektīvs turpina satikties katra augusta nogalē (izņēmums bija 2020. un 2021. gads, kad bija kovida ierobežojumi). Šīs tikšanās mums ir “augusta pedagoģiskās sēdes”, kad atskatāmies uz to, kas gada laikā ir noticis katra dzīvē. Reizēm Skolotāju dienā aizejam uz kafejnīcu. Tagad esmu pelnītā atpūtā. Dzīvoju Rēzeknē.”
“Skolai ilgu laiku bija arī savs dārzs…”
“Jā, pie skolas bija dārzs. Vēlākajos gados, tuvojoties skolas slēgšanai, sākās stingrie likumi, kad vairs nedrīkstēja ne pašiem audzēt, ne no zemniekiem iepirkt produktus, vajadzēja PVD izziņas. Bet līdz tam laikam mēs izaudzējām savā dārzā daudz ko. Tā kā bija arī ābeļdārzs, tika vārīts ievārījums. Vienu brīdi vecāki skolas galdam varēja sagādāt kartupeļus, burkānus. Pusdienas mūsu skolā bija ļoti lētas, salīdzinot ar citām skolām. Pat neticēja, ka pusdienas varēja maksāt 14 santīmus. Tagad nepateikšu, kurš tas gads bija. “Vecā maiznīca” mums uz skolu veda maizi. Mums bija izcila pavāre Valentīna Kučere. Viņa varēja pilnīgi no nekā pagatavot ēdienu. Viņa bija no Čornajas. Protams, skolas ēdnīcā bija arī palīdzes, kuras traukus mazgāja, galdus uzklāja, diemžēl uzvārdus nenosaukšu. Tehniskās darbinieces nāca no tuvākās apkaimes. 2007. gadā, kad slēdza skolu, bija tikai 50 skolēni. Bet, kad atnācu strādāt, šķiet, ka bija ap 120. Kad 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tad sākās pakāpeniska izbraukšana. Mums bija tā, ka sākumā aizbrauc kāda skolēna mamma vai tētis uz Angliju, tad aizbrauc visa ģimene. Un tā ar katru gadu palika mazāk un mazāk skolēnu. Tika veidotas apvienotās klases, bet bija vecāki, kuri negribēja bērnu laist tādā klasē un meklēja citu skolu. Jo pagasts transportu nodrošināja, varēja braukt mācīties uz Kaunatas vidusskolu, citi brauca uz Rēzeknes skolām. Skaists ir bijis šis skolas laiks. Kad atnācu uz Upesciema skolu, direktorei teicu, ka te strādāšu tikai gadu. Pēc tam manas domas mainījās, teicu, ka strādāšu līdz pat iešanai pensijā, taču dzīve ieviesa savas korekcijas,” teic Ilga Belkovska.
“VILLA ROZA”
Slēgto skolu liktenis ir ļoti dažāds, ir paveicies tām ēkām, kuras tiek izmantotas. Kā zināms, ja ēka tiek atstāta novārtā, tad tā drīz vien var tikt izdemolēta. Lai šāds liktenis nepiemeklētu slēgto Upesciema pamatskolu, Čornajas pagasta pārvalde darbā bija pieņēmusi četrus sargus, kuri uzraudzīja ēku augu diennakti. Vēlāk bijusī skolas ēka pārgāja citu saimnieku rokās, un tur varēja rīkot viesības, jo tika piedāvāta banketu zāle. No 2018. gada skolas ēkai atkal mainījās saimnieki, un skolas ēka pārtapa par viesu māju “Villa Roza”. Stāsta
Konstantīns BELOKUROVS:
“Ēku mēs iegādājāmies 2018. gadā. Tagad strādājam kā viesu māja. Protams, visu laiku kaut ko labiekārtojam. Mums ārā ir baseins, ziemā gan tas nedarbojas. Mums ir liela, jauna banketu zāle, taču šogad pie mums netiek svinētas ne kāzas, ne kādi citi pasākumi, jo kopš marta viesu mājā dzīvo Ukrainas kara bēgļi. Mums ir līgums ar novada pašvaldību. Šajā laikā bijis daudz ukraiņu, varētu pat būt divi tūkstoši, varbūt vairāk, jo bija tādi, kas tranzītā brauc, paliek tikai uz nakti vai divām. Bija arī tādi, kas dzīvoja trīs četrus mēnešus. Upesciema skolā saimnieko mani vecāki, var teikt, ka tā ir ģimenes nodarbe. Mana mamma Jeļena Ježeļeva ir zobārste, viņai te ir iekārtots kabinets. Savulaik viņa strādāja Zil-upē, bet uz turieni tālu jābrauc. Pie viņas zobus labot brauc pat no Daugavpils, Jēkabpils, Rīgas. Pats esmu rēzeknietis.”
Paldies par sniegto informāciju Rēzeknes zonālā Valsts arhīva lasītavai, paldies visiem, kuri padalījās savās atmiņās par Upesciema skolu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Ilgas BELKOVSKAS, Ilonas BRUSKOVSKAS un “Villa Roza” albumiem
Komentāri