Sagaidot Latvijas valsts 107. dzimšanas dienu, ir skanējuši tai daudzi vēlējuma vārdi. Bet valsts – tie esam mēs, tās iedzīvotāji. Un kādi būs iedzīvotāji, kādi būs viņu darbi, viņu paveiktais – čakli vai tikai pa roku galam darītais, no tā lielā mērā atkarīga valsts labklājība, valsts nākotne un attīstība. Ne velti tiek skandēti vārdi: “Mana Latvija – mana atbildība.”
Tāpēc no katra ir atkarīgs, kāda būs Latvija, lai arī kādam šie vārdi varbūt šķiet pārāk skaļi un varbūt rada domas: “Ko nu es…”
Tikai čakli darot savu darbu, godīgi veicot savus pienākumus, sākot no valsts vadības, ierēdņiem līdz pat vienkāršiem darba darītājiem, arī sapņojot un radoši darbojoties, mēs rūpējamies par valsti.
Saules mūžu Latvijai!
TU ESI VAJADZĪGS SAVAI VALSTIJ!
Rēzeknē Lāčplēša dienas pasākumos, kuros tika pieminēti Brīvības cīnītāji, piedalījās ļoti daudz cilvēku – jaunsargi, zemessargi, skolu jaunatne, pilsētnieki, viesi, arī Valsts robežsardzes koledžas personāls, kadeti un mācībspēki. Pie pieminekļa “Vienoti Latvijai” svinīgajā brīdī patriotisku uzrunu teica Valsts robežsardzes koledžas direktors pulkvedis Mariks PETRUŠINS.
“Latvijas patrioti! Tie, kas ir sapulcējušies šodien šeit godināt savus varoņus! Noteikti mēs iedomājamies, kādi gan viņi bija tajos sūrajos laikos – viņi bija stipri cilvēki. Vai šobrīd mēs tādi esam? Jo laiki taču nav tik grūti kā toreiz, tā šobrīd liekas – latvju meitas zied, latvju dēli dzied, lai laimē var diet. Bet tā nav. Tālajā 1919. gadā no Rīgas līdz Latgalei, no Kurzemes līdz Latgalei bija tikpat ilgs ceļš kā šobrīd no Latvijas līdz Ukrainai caur Poliju. Līdz Ukrainai, kurā tepat 12 stundu braucienā noris mežonīgs, asiņains karš, un tas nozīmē, ka arī mums ir tie laiki pienākuši, kad atkal jābūt stipriem. Stājies Zemessardzē! Gatavojies sargāt savu Tēvuzemi! Stājies Robežsardzē, kura jau četrus gadus sargā Latvijas robežu no organizētām nelegāļu ordām! Neļauj, lai pa mūsu pilsētu ielām klimtu nelegāļu pūļi! Stājies valsts aizsardzības dienestā! No Lūznavas līdz Liepājai, no Daugavpils līdz Rīgai, no Ādažiem līdz Alūksnei – visur ir iespēja dienēt! Jā, nedaudz – vienu gadu, bet šis gads ir svarīgs. Jo tieši tu tieši tagad, tieši šajā laikā esi vajadzīgs savai valstij. Vēl mācies skolā, vēl dienē Jaunsardzē: gatavojies būt karavīrs! Sporto, izmanto mūsu pilsētas attīstības infrastruktūru sportā, pilnveido sevi! Esi stiprs! Būsi stiprs tu, būs stipra valsts. Atbalsti Ukrainu! Ziedo! Kaut nedaudz, kaut dažreiz. Brauc uz Rīgu, iestājies
Tviterkonvojā
, aizdzen mašīnu Ukrainas karavīriem, nodod humāno palīdzību tiem vīriem, kuri Ukrainā ir ierakumos! Desmitiem tūkstošu no viņiem bēg izmisumā un bailēs, nesaprazdami, kā 21. gadsimtā var paņemt no sakārtotas pilsētvides, no skolas, no darba, no ģimenes un iemest ierakumā, kur viņu katru brīdi var nogalināt. Bet simtiem tūkstošu cīnās – Pokrovskas drupās, Limanas mežos, Zaporižjes dubļainajos laukos, cīnās, lai izdzīvotu, cīnās par sevi, par saviem biedriem, par savu valsti, par Eiropu, par Latviju. Viņi cīnās arī par mums. Atbalstīsim viņus! Atbalstīsim viņus un viņu uzvaru, un tad, atnākot šeit nolikt svecītes un godinot savus senčus, katrs no mums varēs pateikt – jūs varoņi mūsu, jūs izveidojāt šo valsti, jūs nosargājāt, jūs atdevāt savas dzīvības! Mēs neļausim šo valsti iznīcināt, mēs nosargāsim savu Latviju! Mana Latvija – mana atbildība! Sveicu svētkos!”
JĀCENŠAS PAŠIEM KO DARĪT
Pasākuma pie pieminekļa “Vienoti Latvijai” dalībnieku vidū bija arī Irēna GASULE un Staņislavs PETROVSKIS (
attēlā
).
“Ko jums nozīmē Latvija?” jautāju. “Latvija man nozīmē ļoti daudz. Parasti es dusmojos, ja kāds ko sliktu teic par valsti. Tad es vienmēr saku: “Nedrīkst par savu dzimteni, tāpat kā par ģimeni, neko sliktu teikt.” Jācenšas pašiem ko darīt tās labā. Esmu dzimusi Rīgā, bet deviņdesmito gadu sākumā, līdzīgi kā daudzi citi, nolēmām atgriezties vecāku dzimtajā vietā ar domu tur saimniekot, cerot, ka viss mums attīstīsies ļoti labi; ka Latvijā visur būs uzplaukums. Diemžēl tas tā nav, īpaši grūti ir Latgalē. Mēs pārcēlāmies uz mammas dzimto pusi – Tipānu ciemu Kārsavas rajonā, netālu no Grebņevas. Nodibinājām zemnieku saimniecību, diemžēl nebijām pārāk veiksmīgi, un tie gadi bija grūti, var teikt, bada gadi. Tad sāku strādāt Kārsavas vidusskolā. Tur 1994. gadā nodibināju mazpulku “Upe”, ko vadīju 15 gadus. Mazpulks joprojām darbojas. Bet kopš 2015. gada dzīvoju Rēzeknē,” stāsta Irēna Gasule. “Ko mazpulcēni darīja?” jautāju. “Mēs viskautko darījām! Mums bija grupas projekti. Piemēram, bērni no sēkliņas audzēja pelargoniju. Parasti jau pieaugušie nolauž atvasītes un audzē, bet bija sēkliņas, un bērniem bija interesanti. Lielākie audzēja gan vistas, gan kartupeļus, gan citu ko. Mums bija sīpolu projekts, kad mazpulkiem deva sēklas, un tā mēs iepazinām sīpolu šķirni ‘Exibition’. Tie ir saldi sīpoli, kas izaug līdz kilogramam. Pirmajā gadā vispār nesanāca neko izaudzēt, jo maijā uzsniga, kad tikko bija izstādīti stādiņi (tiek audzēti no sēkliņas), un tie nosala. Bet nemetām plinti krūmos! Jo visu vajag aprakstīt un pārdomāt, kāpēc šajā gadā kaut kas nesanācis. Kādu gadu audzējām kartupeļus. Mums bija iedots lauks, tur ravējām, kopām, un skolas direktors pat atļāva vienu dienu neiet uz skolu, lai varam norakt kartupeļus. Tie, kuri gribēja, paņēma sēklai, bet pārējo pārdevām un tad braucām ekskursijā par nopelnīto naudu. Bija arī vides projekti, piemēram, pētījām Rītupi. Rīkojām savas mazās mazpulcēnu nometnes, bet 2000. gadā Malnavā notika lielā Vislatvijas mazpulku nometne,” sacīja Irēna un novēlēja visiem priecīgus valsts svētkus.
DĀVANA MUMS VISIEM
Latgales Kultūrvēstures muzejā (LKM) 14. novembrī tika atklāta Latgales mākslinieku darbu izstāde “Rudens 2025”.
Šogad kā izstādes moto mākslinieku ierosmei bija izvirzīta tēma “Kamols” ar latgalisko tulkojumu “Komuļs”. Un mākslinieki bija godam pacentušies “ritināt” šo kamolīti.
LKM direktore Anastasija Strauta,
atklājot šo izstādi, uzsvēra: “Latgales mākslinieku darbu izstādei “Rudens” ir ļoti dziļa vēsture un stabilas saknes, jo patiesībā šo tradīciju pirms Otrā pasaules kara Rēzeknē aizsāka Latgales mākslinieku kopa, kas šeit darbojās, kas sāka organizēt izstāžu darbību, un to var uzskatīt par pašu pirmsākumu. Tad, protams, nāca grūtie kara gadi, pēckara gadi, bet jau septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmitajos gados atkal sarosījās Latgales mākslinieki. Osvalda Zvejsalnieka vadībā sāka darboties Latgales mākslinieku kopa, un šī tradīcija sāka dzīvot. Tad atkal nāca pārmaiņu laiki, un, sākoties trešajai Atmodai, no 1996. gada izstāde “Rudens” – nu jau būs gandrīz 30 gadi – gadu no gada notiek vienā un tajā pašā laikā, Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā. Tas ir ļoti skaists un dāsns mākslinieku devums, dāvana mums visiem valsts svētkos. Ceru, ka šī tradīcija dzīvos vēl ilgi. Paldies arī Rēzeknes pašvaldībai, kas jau pirms vairākiem gadu desmitiem aizsākusi finansēšanu, jo, izstādei noslēdzoties, žūrija un krājuma speciālisti izvēlas kādu darbu vai vairākus muzeja mākslas kolekcijas papildināšanai.” Izstādes atklāšanā visus sveica arī pašvaldības aģentūras “Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs” direktore Kristīne Kokoreviča, bet ar muzikāliem priekšnesumiem mākslas mīļotājus un māksliniekus priecēja Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolas audzēkņi. Savukārt domājot jau par nākamā gada izstādi “Rudens”, māksliniekiem ir jāiedvesmojas no jaunā moto “Ēna” jeb latgaliskā varianta “Susātivs”. Jo kur ir ēna, tur ir gaisma, un ēnai var būt dažādas nozīmes.
Šogad izstādē ar saviem darbiem piedalās Erens Abramovs, Gatis Akmentiņš, Jeļena Antonova, Diāna Apele, Lianella Balabina, Jevģenijs Bondarenko, Elīza Boroduška, Malēna Careva, Māris Čačka, Inese Dundure, Daina Eglīte, Mairita Folkmane, Ivo Folkmanis, Ilze Griezāne, Imants Haņeckis, Dina Ikauniece, Taali, Līga Jukša, Marija Kovala, Norberts Kudiņš, Kristīne Kudrjašova, Ilona Linarte-Ruža, Dace Pudāne, Dace Losāne, Maija Gailuma, Jolanta Krasnobaja-Bērziņa, Inese Kaziniece, Iveta Ladusāne, Inta Terentjeva, Sandra Vorkale, Ineta Zvoņņikova, Manuś, Nataļja Marinoha, Liāna Merņaka, Dans Dāvids Miščenko, Nellija Muižniece, Pāvels Ostapcevs, Gita Palma, Elga Paura, Alina Petkune, Baiba Pika, Jānis Plivda, Silvija Potaša, Gundega Rancāne, Antons Rancāns, Olga Ratņikova, Agra Ritiņa, Piccolo, Tatjana Samoviča, Agnese Skabe, Inga Skrūzmane-Mičule, Ērika Sparāne, Evija Stirna, Lija Stivriņa, Signe Strode, Darja Strogonova, Anželika Strucka, Ksenija Studene, Jūlija Šilova, Kristīne Šorina, Jānis Švipis, Astra Tjunīte, Ričards, Haralds, Roberts Ambarovi, Ilze Unzule, Jānis Urtāns, Ivonna Ušpele, Vēsma Ušpele, Leonards Vincevičs, Vladimirs Višņakovs un Ēriks Volonts. Izstāde Latgales Kultūrvēstures muzejā būs apskatāma
līdz 2026. gada 3. janvārim.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri