Sanita AĻBERHTA (Rēzeknes Centrālās bibliotēkas vecākā bibliogrāfe):
— Par laimi, manus vecvecākus šī traģēdija neskāra, taču viņi pazina ģimenes, kuras tika izsūtītas uz Sibīriju. Kāds vēlāk atgriezās dzimtenē ar šo sāpi, kas bija visa mūža garumā, bet ir arī tādi, kuri Sibīrijā palika savās mūža mājās. Daudzi jaunieši nesaprot, kas bija deportācijas, tādēļ ir ļoti svarīgi par to rakstīt. Es uzskatu, ka šie stāsti par Sibīriju un arī stāsti par citiem vēsturiskiem notikumiem laikrakstā “Rēzeknes Vēstis” ir ļoti nepieciešami, lai mēs varētu vairāk uzzināt par mūsu dzimtenes vēsturi. Lasot šos ciešanu pilnos stāstus, mēs varam tikai apbrīnot to, cik cilvēki bija izturīgi, drosmīgi un mīlēja savu dzimteni. Arī Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā ir pieejamas gan grāmatas par deportācijām, gan novadpētniecības mapēs ir apkopoti dažādi materiāli un raksti no periodiskajiem izdevumiem un citiem avotiem, kas atspoguļo šos dramatiskos notikumus. Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā ir iespēja lasīt visus “Rēzeknes Vēstu” izdevumus, sākot no 1952. gada līdz šodienai. Vecākus laikraksta izdevumus (pirmais nosaukums “Pa Staļina Ceļu”) var lasīt arī portālā periodika.lv. Savas tautas vēsture ir jāzina, par to ir jārunā un nedrīkst pieļaut, lai šī traģēdija atkārtotos!
Marija GAIDULE (pensionāre Rēzeknē):
– Cik vien sevi atceros, esmu vienmēr abonējusi mūsu “Rēzeknes Vēstis”. Tagad esmu pensionāre, laikrakstu vienmēr izlasu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Ar lielu interesi un aizkustinājumu lasīju rakstu sēriju par mūsu novada cilvēkiem, kuri piedzīvoja deportācijas. Manai dzimtai palaimējās un neviens no tuviniekiem netika izsūtīts, taču zinu daudzas ģimenes, kas dzīvoja kaimiņos, arī skolas un klases biedrus, kuriem 1941. un 1949. gadā nācās mērot tālo ceļu uz Sibīriju. Daudzi no viņiem neatgriezās, bet tiem, kuri atgriezās, nebija viegli sākt dzīvi no jauna. Gandrīz viss mans darba mūžs aizvadīts Rēzeknes Piena konservu kombinātā, kur ilgus gadus strādāja arī Henriks Mekšs, viņa dēls Leonīds un meita Irina. Ar aizkustinājumu izlasīju avīzē arī Leonīda Mekša atmiņas par izsūtījumā pavadītajiem gadiem, atcerējos viņa tēvu Henriku, kuru vienmēr paturēšu savās atmiņās kā ļoti zinošu speciālistu, inteliģentu, krietnu un gaišu cilvēku. Viņš audzēja skaistas tulpes un vienmēr dāvināja pavasara svētkos kolēģēm. Uzskatu, ka par šiem mūsu tautas traģiskajiem notikumiem ir jārunā, neko nedrīkst aizmirst, savas tautas vēsture jāzina.
Marija MICKEVIČA (Rēzekne):
– Paldies par rakstu sēriju “ATCERĒTIES NEDRĪKST AIZMIRST”. Mūsu tautai tas ir ļoti smags temats, taču man šos rakstus bija ļoti interesanti izlasīt. 1949. gada deportācijas skāra arī manu ģimeni. Es gan ilgi neko nezināju par izvešanu, jo ģimenē nebija pieņemts par to runāt. Uzzināju tikai pusaudžu gados. Atceros, mums kaimiņos dzīvoja kāda ģimene, vīrs ar sievu. Reiz tētis, nedaudz iedzēris, kaut ko pateica savam kaimiņam tā, ka tas sāka bļaustīties: “Tev Sibīrijas bija par maz?” Ļoti interesanti bija lasīt rakstus, jo tika parādīti cilvēku no visām Rēzeknes apriņķa vietām likteņi. Manas mammas Antoņinas dzimtā vieta bija Rēzeknes apriņķa Andrupenes pagasta Grabovas sādža. Viņas pirmslaulības uzvārds bija Tučs. Viņu izveda kopā ar vecākiem – mammu Helēnu un tēvu Jāni. Pirms izvešanas mamma mācījās Ezernieku skolā. Zinu, ka pie skolas ir plāksne ar 1949. gadā izvesto skolēnu uzvārdiem, tur mamma arī pieminēta. Deportācijas skāra arī mana tēva Jāzepa ģimeni – Mickevičus izveda no Andrupenes pagasta Krauļu sādžas. Mamma ar tēti viens otru pazina vēl pirms izvešanas, bet apprecējās Sibīrijā. Izsūtīti bija uz Omskas apgabala Isiļkulas rajonu. 1954. gadā Sibīrijā piedzima māsa Jevgēnija, arī māsīca Helēna Mickeviča. Mamma stāstīja, ka tad, kad viņus veda uz Sibīriju, vecmamma ļoti raudāja, sakot, ka tik varētu atgriezties mājās Latvijā. Bet kad Sibīrijā jau iedzīvojās, vecmammai domas mainījās: “Nu ko jyus brauksit atpakaļ, ka te jau nikō nav.” Bet vecāki atgriezās un vecmamma arī. Vecmamma Helēna apglabāta Andrupenes kapos, mūžībā aizgāja 1980. gadā. Bet abi vectēvi palika Sibīrijā… Kur viņi apglabāti, mēs jau vairs nezinām, tur jau tagad stepe tajā vietā. Tēvs Jāzeps Mickevičs bija polis, viņš ar mammu, tēva brālis ar sievu atdusas Miera ielas kapos. Mamma nekad neteica neviena slikta vārda par tiem cilvēkiem, pie kuriem dzīvoja Sibīrijā. Mamma stāstīja, ka sibīrieši jau 1948. gada beigās zināja, ka atvedīs izsūtītos. Mammas ģimeni izmitināja pie vienas ģimenes, kur bija tikai māte ar bērniem (tās sievietes vīrs bija kritis karā). Tā ģimene dzīvoja grūtos apstākļos, tur arī jau kolhozs bija. Vecmamma viņiem bija jautājusi, kas jums tur zem cepļa? Sieviete atbildēja, ka pāraugušie kartupeļi. “Nu tad velciet laukā, taisīsim kaut ko,” vecmamma teikusi. Tēvs Sibīrijā vēlāk kļuva par brigadiera palīgu, viņam pat piešķīra medaļu par labu darbu. Māsiņa Jevgēnija ilgu laiku dzīvoja Liepājā, bet 2021. gadā viņa aizgāja mūžībā.”
Tēvzeme un brīvība – Mūsu lielākā laime
Es pastāstīšu, ko man nozīmē Tēvzeme un brīvība un ko tas nozīmēja 1949. gada 25. martā uz Sibīriju deportētajiem.
Par viņu pārdzīvojumiem, grūtībām izsūtījumā un ilgām pēc mājām, pēc dzimtenes – Latvijas… Klausoties savas vecmāmiņas nostāstos, lasot, saprotu, ka man, jaunietim, ir svarīgi zināt notikumus Latvijā. Mūsu senču pārdzīvoto. Saprast un apzināties, ka dzīvoju brīvā Latvijā.
1949. gada 25. martā Latvijā sākās deportācijas akcija “Krasta banga”, kuras laikā 42 125 Latvijas iedzīvotājus izsūtīja mūža nometinājumā uz Sibīriju. 25. marta rītā pie ģimenēm, kas bija iekļautas sarakstā, ieradās arestētāju grupas un teica: “Jums ir jābrauc! Taisieties ātri!” Citiem bija iespēja paņemt mantas, taču citiem tādas iespējas nebija. Un tā jau bija otrā deportācija Latvijā. Mūsu novadnieci Lidiju Duļbinsku kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Lidija teica: “Es visu atceros. To, kas noticis vakar, gan varu aizmirst. Bet to, kas bija toreiz, atceros. Mūs aizveda uz Grīvas staciju, sadzina lopu vagonos. Visi raudāja. Un vilciena svilpe – tā man palikusi atmiņā uz visu mūžu.” Taču viņa atceras, ka tēvs ticēja, ka Latvija būs brīva! Tās sāpes, ko ģimenēm vajadzēja pārdzīvot, liekas šausmīgas – lopu vagoni, bez ērtībām, bads, aukstums, slimības, sāpes un ciešanas ilgajā ceļā un tālajā Sibīrijā. Projām no dzimtenes. Un vēl daudzi notikumi ieurbjas dziļi sirdī… Taču Latvijas iedzīvotāji nepadevās. Izsūtītie saviem tuviniekiem sūtīja vēstules, rakstītas uz bērza tāss Sibīrijā. Vēstules uzskatāmas par apsūdzību padomju režīmam, un tajās atspoguļota ticība, ilgas pēc dzimtenes, cerība izdzīvot un atgriezties mājās pie saviem tuviniekiem. Es esmu laimīgs, ka varu dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā! Man un citiem nav jācieš, kā cieta gan tie, kurus izsūtīja, gan tie, kuri palika okupētajā Latvijā. Tas, kas notika agrāk Latvijas zemē un ar tās iedzīvotājiem, ir biedējoši. Saudzēsim savu Latviju – ģimeni, mājas, cilvēkus, savu valsti – skaisto, zaļo, upju līkločos ieskauto! Mūsu lielākā laime ir Latvijas neatkarība un brīvība, tas ir mūsu lielākais dārgums!
Dmitrijs PEREHOŽEVS,
Rēzeknes sākumskolas 6.m klases skolēns
Juzefa DYURA
Ceļš uz sibiriju – 1949
Dīnasgrōmotas fragmenti
25. marts.
Pīnōcis eistais spaidu laiks. Par taidom cylvāku apspīsšonom agrōk tikai dzērdējom voi lasejom. Tagad jōpīdzeivoj spaidus – gryutus, nažēleigus, naciļvēceigus. Cylvāki verās nōkūtnē caur ryugtom bažom, šausmom un osorom.
7. apreļs.
Kotru dīnu mes skaitom lyugšonas nu munas zaļōs grōmateņas. Mikrēšļam matūtīs, sōka apmeklēt kotru vagonu divi “načaļniki” ar garu īvoda runu: voi pi mums nav slymu mozu bārnu, kas naspēj īt. Tod, īdami nu vagona, solti pasaceja: “Собирайтесь, через два часа будем выгружаться!” Tyuleņ aiztreisēja sirds nu jauna, tai ka ūtra nu mōjom taiseišonōs. Jau tyvojās laiks, kod izaškērsim mes visi bādu brōli, kas leidz šam kūpā raudōjom un lyudzemēs. Kai bišu strūpā sasaceļ panika, kod bites pīdzeivoj kaidu uzbrukumu, tai ari myusu vagonā šei ziņa īnese kū leidzeigu. Sōka reikōtīs kotrs pi sovom pakom. Panika, nervozitate. Pēc breiža vyss apryma, vyss beja kōrteibā. Bet uz sirds lels, gryuts jautōjums – kur myusus liks? Prīkšlykums – nūdzīdōt “Dīvs myusu glōbējs”, koleidz vēļ visi kūpā. Apsasādom uz sūlim voi sovim sainim. Vagonā beja jau labi tymss, tikai myusu siļdeitōja čuguna krōsneite mete blōvu gaismu – tai ka varēja saredzēt nūkōrtōs, ryupu nūspīstōs sejas. Visim veirīšim, ari luterticeigim, capure beja nūjimta. Viļcīns sōce samozynōt gaitu. Nūsviļpe. Viļcīns apsastōja. Aizrautu elpu gaidom reikōjumu. Caur vagona sōnim dzērdīs konvoja skraideišona, jī klaigoj un lomojās. Pēc laika dzērdīs stypri klaudzīni, konvojs syt nūst aizbuļtejamūs kūkus. Klaudzīni tyvojās tyvōk un tyvōk, nu ari myusu kōrta. Ūtrā vagona molā, pretejōs durovōs, kas leidz šam beja aizbultātas, sōka raut nūst dēļus. Mums pretim izasyta dzidra, solta Sibirijas nakts. Taidas pošas zvaigznes kai pi mums speidēja pretim. Pevēle iznest un salikt montas uz perona. Labi, ka mums beja stypri veirīši, kas izpaleidzēja sīvītem un vacim cylvākim ar maisu izmesšonu. Steidzeigi meklējom stacijas uzrokstu – Dragunka, jau citi izlasejuši. Drebuli pōr-skrīn pōr kaulim. Kaidā nadzērdātā vītā asam atvasti un izsādynōti… Sekōja ūtra pavēle – pōrnest montas pi pošas stacijas, uz pādejō perona. Un tod sīvītem, bārnim un vacajim sekōt pavadūņam, kas aizvess apsasiļdeit, bet gimines golvom palikt pi montom. Kaut kaida nauzticeiba un baile atturēja dažus nu šōs škēršonōs. Bārni sōka raudōt, vacī un naspēceigī vaidēt. Maņ sōka spēceigi saļt kōjas. Pyrmū reizi sajutu Sibirijas soltumu. Vajadzēja viļkt nu maisa Neicgalē nūpērktūs voilakus un aut kōjōs. Pībrauce vēršu pajyugi un vīna smogō mašina. Kas par sajukumu un kņadu otkon! Myusu jaunī “načaļniki” klīdz, sauc myusus par tyulom un sliņkim, lai mes ōtrōk nastu montas. Vīna olga, voi tōs ir munas voi svešas, ka tik dreižōk sakrautu pajyugūs. Kai lai svešas montas nas un līk bez saiminīka ziņas? Klaigas. Lela maisu stīpšona, jau palīk korsts. Beigōs tykom pajyugā. Myusus vad palela auguma labsirdeigs ukrainīts. Izarōdeja, ka šī daudzī vēršu pajyugi ir nu tyvejō kolhoza. Pībraucem pi kolhoza kluba. Otkon gryuta maisu stīpšona, otkon skaiteišona – voi tik kaids nav nūzudis… Naērtōs “Zagotzerno” kluba telpas pylnas ar Latgolas cylvākim. Elektreibas gaismā mes vīns ūtru varējom labi redzēt. Kai pādejū divi veirīši īnese ļūti slymu, paralizātu veceiti: maisu storpā jū nūguļdeja un aizgōja.
Fragments nu “Tāvu zemes kalendara 2019”.
Juzefa Dyura (1900–1980) beja literaturvēsturnīka Viktora Vonoga vacōkō mōsa. 1949. goda 25. martā Juzefa kūpā ar sovu mōti tyka izsyuteita uz Sibiriju – uz Omskas apgobola Ļubinskas rajona sovhozu Nr. 49.
“Dzimuši sibīrijā. Mārtiņš vilsons”
4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”.
Tā atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts. 1941. un 1949. gads kļuva par liktenīgu pavērsienu tūkstošiem latviešu, kurus bez brīdinājuma aizveda nezināmā virzienā. Svešumā un skarbos apstākļos viņi centās saglabāt cilvēcību, radīt jaunu dzīvi un audzināt bērnus. Šie bērni uzauga tālu prom no dzimtenes, svešā vidē, kurā viņi jutās nepiederīgi. Viņi apguva svešu valodu, dzīvoja starp svešiniekiem un uzdeva jautājumus, uz kuriem pat pieaugušie baidījās atbildēt. Viens no šiem bērniem ir aktieris Mārtiņš Vilsons, kurš dzimis izsūtījumā Magadanas apgabalā Krievijā Zentas Vilsones un Rolanda Čehoviča ģimenē. Dokumentālajā filmā režisore Dzintra Geka portretē viņa dzīvesstāstu kā personīgu liecību par izsūtīto latviešu likteni, identitātes meklējumiem un atgriešanos pretrunīgajā realitātē. Dzintra atklāj: “Viņa dzīve ir bijusi vētraina, un filmā viņš bija ārkārtīgi atklāts. Filmējot viņu viņa mājās, bija sajūta, ka viņš ir ļoti patiess pret skatītāju. Mārtiņam bija karsta sirds, varbūt tāpēc arī viņa dzīves ceļš nav bijis vienkāršs. Viņš pats atzīst, ka jūt dziļu tuvību ar tēvu, kurš savas sāpes pēc izsūtīšanas nekad nevienam nestāstīja – tikai slīcināja tās alkoholā. Mārtiņš kļuva par aktieri, lai piepildītu sava tēva nepiepildītos sapņus. Lai izķepurotos, izdzīvotu, piepildītu to, ko tēvs nevarēja. Uzfilmētos materiālus Latvijā papildina kadri no mūsu brauciena uz Magadanas apgabala ciematu Transportnij, kur Mārtiņš piedzima, un vietām, kur vecāki satikās un strādāja vergu nometnēs.” Filma kinoteātros un kino izrādīšanas vietās visā Latvijā – no 4. maija. Filmā piedalījās Mārtiņš Vilsons, Zenta Vilsone, Ēriks Vilsons un Zane Vilsone. Režisore un scenārija autore – Dzintra Geka, operators – Viktors Grībermans, Aivars Lubānietis, Armands Zvirbulis, montāžas režisors – Armands Zvirbulis, mūzikas autors – Pēteris Vasks, režisora asistenti – Katrīna Šteinberga un Mārtiņš Grāvītis. Studija “Sibīrijas Bērni”. Filma veidota ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.
Inga ZĀLĪTE,
filmas “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons” mediju pārstāve
Viņus izveda
Latvijas Nacionālā arhīva dati (eresursi.arhivi.gov.lv) vēsta, ka 1949. gada 25. martā no Rēzeknes apriņķa tika deportēti 1277 cilvēki. Uzreiz jāuzsver, ka tā laika Rēzeknes apriņķa teritorija platības un robežu ziņā atšķiras no tagadējā, mums zināmā Rēzeknes novada.
No Andrupenes pagasta tika izvesti 114, no Bērzgales pagasta – 52, Dricēnu pagasta – 65, Ezernieku pagasta – 109, Kaunatas pagasta – 174, Makašēnu pagasta – 93, Maltas pagasta – 132, Nautrēnu pagasta – 134, Ozolaines pagasta – 30, Ružinas pagasta – 47, Rēznas pagasta – 104, Sakstagala pagasta – 21, Silajāņu pagasta – 178 un no Rēzeknes – 22.
Mēs nevaram nopublicēt visu izvesto (jo to ir ļoti daudz) uzvārdus, bet ieskatam sniedzam tikai nelielu daļu, kas parāda šīs traģēdijas dziļāko būtību – izvesto vecums, ģimeņu kuplums, ciemi… Ja visi šie cilvēki toreiz nebūtu tikuši izrauti no savām mājām, atrauti no Dzimtenes, domājams, daudz kas šodien būtu savādāk…
No Bērzgales pagasta izvestie
No Jaņiku ciema
– Bērziņa Jevdokija (1890);
no Biksinieku ciema
– Biksinieks Joanna (1914); Tukišs Donāts Pētera d. (1923); Ziliņa Tekla Staņislava m. (1902);
Dikuli
– Agnese (1884), Emīlija (1913), Staņislavs (1921), Veronika (1945);
no Kasparu ciema:
Kroiči – Andrejs Donāta d. (1925), Broņislava Staņislava m. (1883), Donāts Pētera d. (1873, neatgriezās), Iosifs Donāta d. (1906), Jānis Pētera d. (1949), Pēteris Donāta d. (1904, neatgriezās), Zofija Klementa m. (1922);
no Vankino ciema:
Kvasovi – Fevronija Trofima m. (1913), Fjodors Sazana d. (1934), Nionila Sazana m. (1942), Parfīrijs Sazana d. (1939), Pāvels Sazana d. (1936);
no Micānu ciema:
Opincāni – Albertīne Kazimira m. (1891, neatgriezās), Aleksandra Vladimira m. (1925), Andrejs Andreja d. (1921), Andrejs Matveja d. (1884, neatgriezās);
no Pusloču ciema:
Opincāni – Anastasija Jura m. (1914), Anna Mateuša m. (1947), Mateušs Pētera d. (1916), Veneranda Mateuša m. (1943), Zinaida Andreja m. (1949);
no Babkovas ciema:
Platonova Varvara Semjona m. (1900, neatgriezās);
no Skobuļņiku ciema:
Selecki – Anna Pētera m. (1922), Staņislava Pētera m. (1930), Virgīnija Pētera m. (1911),
no Sutravas ciema:
Silanži – Aleksandra Aleksandra m. (1898), Amālija Ādolfa m. (1928);
no Rumpļu ciema:
Staņislavskis Romualds Staņislava d. (1892);
no Steivanču ciema:
Svece – Anna Jāzepa m. (1930), Helēna Jāņa m. (1901), Jānis Jāzepa d. (1934), Jāzeps Jāņa d. (1893), Staņislava Jāzepa m. (1933), Veneranda Jāzepa m. (1940);
no Lendžu ciema:
Šimanoviča Antoņina Antona m. (1898),
no Ilžukalni ciema:
Šustko – Anna Jāzepa m. (1926), Juris Pētera d. (1949. g.), Lidija Pētera m. (1926), Marija Staņislava m. (1890), Pēteris Jāzepa d. (1921);
no Šķenevas ciema:
Veikšāns – Anna Antona m. (1882), Antons Antona d. (1886, neatgriezās), Ēvalds Antona d. (1938), Veronika Donāta m. (1904).
No Rēzeknes izvestie
Sporta iela:
Belkovska Emīlija Jāzepa m. (1903); Nikoļska – Agripina Ivana m. (1915), Ksenija Vladimira m. (1937); Rakašis Kapitalina Vasilija m. (1902);
Sarkanarmijas iela:
Bērziņš Valentīns Friča d. (1921);
Skolas iela:
Brikmanis – Agafja Panfila m. (1904), Anete Jāņa m. (1877);
Zilupes iela:
Buļs Broņislavs Jāņa d. (1923);
17. jūnija iela:
Dunskis Tekla Staņislava m. (1895); Zīra Jānis Antona d. (1932).
Daugavpils iela:
Revizors – Ints Konstantīna d. (1949), Konstantīns Andreja d. (1920), Vladislava Ādama m. (1923), Zigfrīds Konstantīna d. (1946);
Bērzu iela:
Ribakovs – Feo-dosija Galaktiona m. (1924), Raisa Zinovija m. (1948), Zinovijs Jevagrija d. (1924);
Pionieru iela:
Suvorovs – Jevdokija Dorofeja m. (1929), Kirils Dorofeja d. (1941), Olga Ivana m. (1903), Rufs Dorofeja d. (1927);
Miera iela:
Svātiņš Melānija Ernesta m. (1932).
No Ružinas pagasta
Vecružinas ciems:
Dubovskis – Adolfīne Andreja m. (1937), Anatolijs Andreja d. (1933), Elvīra Andreja m. (1931), Leonards Andreja d. (1932), Olga Aleksandra m. (1896), Vilhelmīne Andreja m. (1935); Zagorskis Arnolds Broņislava d. (1933);
Červjakovkas ciems:
Indāns – Anna Antona m. (1949), Antons Jāzepa d. (1917), Jekaterina Nikolaja m. (1920);
Silmalas ciems:
Klavcāns – Irēna Jāzepa m. (1935), Jāzeps Georga d. (1904, neatgriezās), Viktorija Josifa m. (1913);
Jaskino ciems:
Laizāns – Antons Antona d. (1940), Helēna Osipa m. (1909), Karolīne Ivana m. (1877, neatgriezās), Staņislava Antona m. (1937), Staņislavs Antona d. (1871, neatgriezās), Viktorija Antona m. (1942);
Jekimovkas ciems:
Lučņenkovs Ivans Aleksandra d. (1881, neatgriezās);
norādīts tikai Ružinas pagasts:
Mačuļskis Vladislavs Geronima d. (1927);
Tiskādu ciems:
Mihailovs Jeremejs Fedula d. (1886); Teplova – Anna Ivana m. (1936), Praskovja Fedota m. (1896);
Putnu ciems:
Oreckis – Antons Donata d. (1945), Donats Antona d. (1899), Irēna Donata m. (1936), Jezups Antona d. (1896, neatgiezās), Jūlija Zigismunda m. (1912), Pēteris Donata d. (1939), Valentīna Antona m. (1897); Ružāne – Sholastika Donata m. (1921), Valērija Frola m. (1882, neatgriezās);
Meža-Gasuļu ciems:
Pizāns Antoņina Jāzepa m. (1889);
Mežajuru ciems:
Ritiņš – Ivans Josifa d. (1879, neatgriezās), Petruneļa Ivana m. (1914);
Rumaku ciems:
Trizna – Helēna Alekseja m. (1898), Pēteris Jāzepa d. (1933);
Tuču ciems:
Tuča Eleonora Augusta m. (1896);
Štikānu ciems:
Tulinski – Aleksandra Jāņa m. (1927), Helēna Augusta m. (1893, neatgriezās), Leontīne Jāņa m. (1930), Miķelis Jāņa d. (1920);
Goru ciems:
Žandeckis – Emīlija Antona m. (1937), Sholastika Donata m. (1914), Vladislavs Antona d. (1939), Zuzanna Antona m. (1878, neatgriezās).
No Nautrēnu pagasta
Ružas ciems:
Auksteri – Elizabete Franča m. (1900), Ambrozijs Kazimira d. (1899);
Desetnieku ciems:
Bautris – Anastasija Kazimira m. (1919), Franciska Meikula m. (1880), Helēna Kazimira m. (1917), Ināra Anastasijas m. (1944, neatgriezās); Krišāns – Adelons Kazimira d. (1921), Franciska Ivana m. (1883), Kazimirs Jāņa d. (1947), Tekla Kazimira m. (1923);
Svikļu ciems:
Bautris – Andrejs Kazimira d. (1910), Antons Andreja d. (1941), Helēna Kazimira m. (1922);
Dervu ciems:
Beļinski – Anna Mārtiņa m. (1929), Jānis Alberta d. (1948);
Apšusalas ciems:
Birkuls Virgīnija Aloiza m. (1883);
Pintānu ciems:
Boļšis – Alvīne Jāzepa m. (1938), Anna Kazimira m. (1895), Gregors Jāzepa d. (1930), Jāzeps Jāņa d. (1890), Pēteris Jāzepa d. (1936), Vladislavs Jāzepa d. (1927);
Gleizdovas ciems:
Čečs – Ēvalds Izidora d. (1943), Franke Kazimira m. (1871, neatgriezās), Genovefa Donata m. (1919, neatgriezās), Izidors Andreja d. (1907), Jānis Izidora d. (1940), Jāzeps Izidora d. (1947), Zuzanna Andreja m. (1920);
Savkaviešu ciems:
Čoms – Anna Jāzepa m. (1916), Antons Jāzepa d. (1918), Ilze Marjana Jāzepa m. (1921), Lucians Jāzepa d. (1924), Monika Pētera m. (1891); Duplinskis – Eleonora Doduļa m. (1912), Francis Doduļa d. (1909), Klementīna Jāņa m. (1944); Elste – Anna Meikula m. (1895, neatgriezās), Tekla Antona m. (1919); Jankelāne Zuzanna Meikula m. (1879, neatgriezās); Ļubkāni – Tekla Dominika m. (1900), Veneranda Pētera m. (1933), Pēteris Jēkaba d. (1906); Romans – Albīna Antona m. (1914), Konstantīns Kazimira d. (1902), Veronika Konstantīna m. (1943), Dominiks Franča d. (1890); Romāns – Anna Pētera m. (1926), Dominiks Franča d. (1890), Monika Mihaila m. (1883);
Livzemnieku ciems:
Daukste Tekla Antona m. (1873); Rancāni – Anna Tadeuša m. (1902, neatgriezās), Franciska Pētera m. (1899), Irēna Vincenta m. (1932), Janīna Vincenta m. (1928);
Beļinsku ciems:
Dzerkalis – Anna Viktora m. (1944), Bernards Pētera d. (1889), Elizabeta Viktora m. (1940), Marija Ignata m. (1887), Pēteris Viktora d. (1942), Tekla Anastasija Viktora m. (1941), Dzerkalis Tekla Kazimira m. (1919);
Žogotu ciems:
Gudrīts – Aloizs Aloiza d. (1929), Aloizs Dominika d. (1892), Tekla Ludviga m. (1902);
Gusaru ciems:
Gusars – Agnese Antona m. (1899), Alberts Pētera d. (1890);
Klonīšu ciems:
Krainis – Anna Kazimira m. (1890, neatgriezās), Jānis Jāņa d. (1887, neatgriezās), Jānis Jāņa d. (1936);
Dekteru ciems:
Ludboržs – Anna Antona m. (1924, neatgriezās), Anna Vikentija m. (1889, neatgriezās), Janīna Pētera m. (1948, neatgriezās);
Grīvdiniešu ciems:
Mazurs – Helēna Jura m. (1942), Ilze Pētera m. (1875, neatgriezās), Janīna Jura m. (1936), Jānis Jura d. (1938), Meikuls Pētera d. (1876, neatgriezās), Vincenta Antona m. (1904);
Ivulānu ciems:
Mickāns – Andrejs Kaspara d. (1885, neatgriezās), Apolonija Andreja m. (1928), Genovefa Andreja m. (1923), Helēna Jāzepa m. (1888), Marija Andreja m. (1929, neatgriezās);
Veikapeni ciems:
Mūrnieks – Genovefa Aleksandra m. (1923), Jānis Staņislava d. (1947);
Laizānu ciems:
Namsons – Alfons Pētera d. (1909), Anna Pētera m. (1914), Marija Pētera m. (1916), Zuzanna Dominika m. (1876);
Lešku ciems:
Platpirs Marta Benedikta m. (1908); Ruduks – Sofija Pētera d. (1899), Tekla Dominika m. (1878); Sosina-Sviklāns Līna Vincenta m. (1874); Strode – Anna Benedikta m. (1921), Mihalina Benedikta m. (1922), Sofija Benedikta m. (1927); Sviklis – Andrejs Kazimira d. (1928), Anna Bērtuļa m. (1888), Domicele Jāzepa m. (1890), Felicija Antona m. (1923), Jānis Jāņa d. (1947), Jānis Kazimira d. (1918), Jāzeps Antona d. (1889), Kazimirs Mihaila d. (1873), Marija Jāzepa m. (1933), Vilhelms Jāņa d. (1933); Škalbe-Škande Franciska Jāzepa m. (1872); Topecs Ģertrūde Pētera m. (1885); Treikaļi – Vladislava Andreja m. (1911), Antons Kazimira d. (1944), Kazimirs Kārļa d. (1912), Konstantīna Izidora m. (1920), Tekla Augusta m. (1913); Zelčs – Antoņina Pētera m. (1934), Broņislava Pāvela m. (1895), Helēna Pētera m. (1936), Jāzeps Pētera d. (1930), Kazimirs Pētera d. (1929), Klementīne Pētera m. (1926), Pēteris Kazimira d. (1890); Zubko – Andrejs Andreja d. (1928), Antons Andreja d. (1924); Zušs – Agata Kazimira m. (1923), Anna Jāņa m. (1891), Konstantīns Kazimira d. (1927); Zutis – Anastasija Jura m. (1890), Jānis Pētera d. (1925), Veronika Pētera m. (1923); Žogota – Francis Kārļa d. (1891), Genovefa Franča m. (1930);
Rasnupļu ciems:
Pļavinskis – Anna Vikentija m. (1921), Pēteris Kazimira d. (1923), Voldemārs Pētera d. (1948).
Lappuses sagatavoja
Aija MIKELE-STRUŠELE
Komentāri