KOPĀ 33 GADUS
Tatjana nāk no Kaunatas puses. Augusi Rēzeknes upes krastā, no Rāznas ezera trīs kilometrus attālajos Kazeikos. Pēc Kaunatas vidusskolas mācījusies Malnavas sovhoztehnikumā un kļuvusi par grāmatvedi. Izvēlētajai profesijai bijusi uzticīga visu savu darba mūžu. Pēdējos 17 gadus pirms došanās pensijā strādājusi par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrības (LPKS) “Viļāni” galveno grāmatvedi. Mihails ir vietējais, sokolkietis, vecāku mājas atrodas kilometra attālumā no viņa ģimenes saimniecības. Dienējis jūras flotē, bijis jūrnieks, bet pēc dienesta kolhozā strādājis par mehanizatoru. Šobrīd ir lopkopības izmēģinājumu stacijas “Latgale” mehanizators un jau bez dažām dienām pensionārs. Tatjanu apprecējis 1988. gadā. Iepazinušies, strādājot kolhozā “Avangards”. 1992. gadā nopirkuši savu koka mājiņu – maziņu un vecu. Tatjana atceras, ka, slaukot dēļu grīdas, visi netīrumi pazuduši lielajās spraugās. Pa šiem gadiem māju izremontējuši tā, ka vairs ne pazīt ne no iekšienes, ne ārienes.
PAŠI IZDOMĀ, PAŠI IZDARA
Zolovu mājās pārdomāts katrs stūrītis. Tatjanai ļoti patīk būt dizainerei. Piemēram, guļamistabai ilgi meklējusi foto tapetes, bet neko tīkamu nevarējusi atrast. Līdz vienā brīdī izdomājusi, ka tās var izgatavot no fotogrāfijas, ko pati uzņēmusi pie savu vecāku mājām. Sameklējusi internetā foto tapešu meistarus un tagad sienu pie gultas rotā un miegu sargā sirdij tuvs skats ar noliekušos bērzu pār Rēzeknes upīti. Saimniece ļoti mīl jūru, tāpēc daudzviet redzama jūras tematika. Savākta arī ievērojama jūras iemītnieku kolekcija – gliemežnīcas, jūras eži un jūras zvaigznes, krabji. No tiem Tatjana izgatavojusi arī gleznu. Dažādas idejas tiek īstenotas kopā ar vīru. Mihails prot visu, laukos dzīvojot vīrietim taču visus darbus jāmāk darīt. Abi izgreznojuši pirti ar koka mežģīnēm. Tatjana zīmējusi rakstus, bet Mihails tos izgriezis no koka. Bērza pakājē izaudzējuši oriģinālas akmens sēnes. Šī ideja radusies, kad, rokot kartupeļus, atraduši akmeni līdzīgu sēnes cepurītei.
BĒRNI IZAUGUŠI, AIZBRAUKUŠI
Tatjana un Mihails izaudzinājuši trīs dēlus, sagaidījuši jau divus mazdēlus un vienu mazmeitu. Vecākais dēls Romāns un jaunākais dēls Aleksejs dzīvo Skotijā, gleznainā kalnu apkaimē, kur ir senas pilis, ūdenskritumi, noslēpumainais Lohnesa ezers, Harija Potera tilts un citas pasakaini skaistas vietas. Vidējais dēls Maksims, bioloģijas zinātņu doktors, palicis Latvijā, strādā Rīgā un Daugavpilī. Mammai prieks, ka Romāns ar ģimeni Skotijā nopirkuši savu māju un iekopuši skaistu dārzu. Tikšanās reizes ar bērniem, protams, nav biežas. Viena no tām bija pavisam nesen vecāku mājās. Jāpiebilst, ka Tatjana jau četras reizes ciemojusies Skotijā. Un ir apņēmības pilna apgūt angļu valodu, lai varētu brīvi sazināties ārzemēs.
NO SENČU VĒSTURES
Tatjana lepojas ar to, ka viņas vectēvs Jermakovs Gavrils Ņikiforovičs Rēzeknes ielās klājis akmens bruģi. Arī starp vecāku mājām un saimniecības ēkām ieklājis bruģi. Nevienam ciemā tāda neesot bijis. Vectēvs ļoti meistarīgi pratis piemeklēt katru akmeni. Laikam tāpēc arī mazmeitai tik ļoti patīk akmeņi. Savukārt Mihaila vectēvs Zolovs Dmitrijs Jakovlevičs bijis ilgdzīvotājs, mūžībā devies 103 gadu vecumā. Apbrīnojami, ka par tēvu savam pēdējam dēlam kļuvis 72 gadu vecumā. Sieva, protams, bijusi jaunāka.
PALIKUŠAS TIKAI VISTAS
“EDEM” ir 11 ha lielas zemes platības. Graudus saimniecība audzē savām vajadzībām, kā arī dažreiz ar tiem izpalīdz kādam kaimiņam. “Lielo saimniekošanu izbeidzām 2018. gadā. Spēki izsīkst, bērniem nav jāpalīdz. Tagad viņi mums palīdz. Kamdēļ vairs tā pūlēties? Turējām četras piecas govis, agri cēlāmies, slaucām, tad skrējām katrs uz savu darbu, vakarā atkal saimniecība, knapi aizvilkām kājas līdz gultai. Un tā katru dienu. Rakstījām projektus, uzcēlām jaunu kūti, piena māju…” atceras Tatjana un Mihails. Tagad palikuši tikai mājputni. Var droši teikt, ka saimniekiem tas ir hobijs. Ganāmpulks savākts no visdažādākajām šķirnēm, pēc dažas mērots pat 50 km tāls ceļš. Ir arī savs inkubators, kur tiek izperēti cālīši. Šogad vistu kūtī, sev par nelaimi, uzdarbojies vanags, tagad tā izbāzenis ieņēmis vietu vienā no vistu saimnieku istabām. Meža putni un zvēri ir bieži ciemiņi. Putnu barotavā mielojas daudz un dažādi spārnotie. Savu našķi meklē stirnas, mežacūkas, lapsas, apkārtnē redzētas arī lāča pēdas.
VĪNOGAS, ARBŪZI, MELONES…
Zolovu dārzs bagāts gan ar dekoratīviem, gan ēdamiem stādījumiem. Pavasarī un vasarā šeit viss zied jau sākot no ceļmalas, kur acis priecē ceriņi neierasti košā krāsā un akācija. Ap mājām draudzīgi sadzīvo kastaņas, ozoli, kļavas, liepas, bērzi, riekstkoki, pīlādži, kalnu priedes, bārbeles, vilkābeles, ābeles, bumbieres, plūmes utt. Tatjana pati izaudzējusi no sēkliņām ciedru priedes. Šogad uzziedējusi arī sakura, bet jaunpienācējs ir skābardis. Šo koku Tatjana iemīlējusi, kad apmeklējusi Belovežas gāršu. Viņa stāsta, ka tur, kur aug skābarži, gaiss esot tīrāks nekā operāciju zālē. Tatjanas kolekcijā trūkst tikai persiku un aprikožu. Māju ieskauj rozes, hortenzijas, peonijas, flokši, īrisi u.c puķes. Skaisti ziedējušas arī vīnogas. “Ciemojoties Aizkarpatos, man ļoti patika, ka tur izej no mājām un virs galvas redzi vīnogu ķekarus. Šogad arī mums nokarājās vīnogas,” ar sajūsmu stāsta Tatjana. Ne mazums laika tiek veltīts arī siltumnīcām, kur izaudzēti ne tikai tomāti un paprika, bet saldi arbūzi un melones. Šogad pēdējā tomātu raža novākta 8. novembrī. Saimnieki katru rudeni siltumnīcā sēj rudzus, vēlāk tos iestrādā zemē. Iesaka to visiem darīt, jo rudzi baro un attīra augsni no slimībām.
IR TIK DAUDZ KO DARĪT
Pandēmija laukos neko īpaši neesot mainījusi. Kā vienmēr, paši gatavo malku ziemai, apstrādā dārzu, rūpējas par saimniecību. Ievākto ražu konservē, žāvē, sasaldē. Vienīgi pietrūkstot iziešanas sabiedrībā. Tatjana darbojas krievu kultūrizglītojošajā biedrībā “Očag”, apgūst dažādus rokdarbus, ļoti mīl čigānu deju un ne reizi vien ar to ir pārsteigusi pasākumos. “Kinoteātrī noskatījos filmu “Tabors aiziet debesīs”, un tik ļoti tā mani aizkustināja un iespaidoja! Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijusi čigāniete. Vispār patīk dejot. Uz to laikam ieprogrammēja garīdznieks, kad mani kristīja. Viņš toreiz teica, ka es būšot balerīna. Atceros, kad mājās bija večerinkas, kroņa numurs bija mana bariņas deja. Tad vēl pat negāju skolā. Mans onkulis spēlēja uz garmoškas, bet es dejoju,” stāsta Tatjana. Viņa ļoti mīl arī ceļot. Pēdējos gados iepazīta Barselona, Brisele, Edinburga, Stokholma, Sanktpēterburga, Bresta u. c. pilsētas. Mihaila lielā aizraušanās ir grāmatu lasīšana, tagad jau elektroniskā veidā. Bet savā bibliotēkā viņam ir ap pustūkstotis grāmatu. Nu ir laiks arī makšķerēšanai, turklāt, bērni šogad sadāvinājuši visu nepieciešamo aprīkojumu. Ar dzīvi laukos Tatjana un Mihails ir apmierināti – pilsēta netālu, ir sava automašīna, ceļi ziemā izbraucami, ja nepieciešams, paši ar savu traktoru iztīra sniegu. Abi sēņo, darbojas dārzā un mājās. Galvenais, lai arī turpmāk ir veselība.
Ilze SONDORE
AUTORES foto un no Zolovu ģimenes arhīva
Komentāri