Lai mēs neaizmirstu vēsturi…
Lai mēs neaizmirstu vēsturi…
Lai mēs neaizmirstu vēsturi…
1. Rēzeknes pilskalns
Kā pats pirmais pakalns ir jānosauc Rēzeknes pilskalns. Pilskalna attēls bieži vien tiek izmantots kā pilsētas simbols. Tūristi labprāt te fotografējas, mājup aizved suvenīrus ar pilskalna attēliem. Pilskalnā daudzkārt noticis arī mākslas un mūzikas festivāls “Seven Hills”, kas savu nosaukumu aizguvis no septiņiem kalniem. Pilskalnā esošās viduslaiku pilsdrupas ir senākais pilsētas vēstures piemineklis. Šeit, Rēzeknes upes krastā uz pakalna, no 9. līdz 13. gadsimtam atradās seno latgaļu dzīvesvieta, bet 13. gadsimta beigās bruņinieki te ieviesa savas pārmaiņas. 1285. gadā Livonijas ordeņa mestra Vilhelma Šurborga vadībā te tika uzbūvēta Livonijas ordeņa pils – Rēzeknes jeb Rossitten pils. Tā bija divstāvu mūra pils ar trīsstāvu torņiem un skaitījās Rēzeknes fogtejas centrs. Pils atradās stratēģiski nozīmīgā vietā, tāpēc te ir pabijis gan Ivana Bargā karaspēks, gan lietuviešu un poļu karaspēki, visbeidzot poļu–zviedru laikā (1656–1660) pils tika sagrauta. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai pils nocietinājuma fragmenti. Pilskalna pakājē atrodas Rozes skulptūra, kuru mālā iedzīvinājuši vietējie keramiķi, tā attēlojot pilskalna noslēpumaino princeses Rozes tēlu. Pretī Rēzeknes pilskalnam, uzņēmuma “Rēzeknes ūdens” teritorijas pagalmā, ir apskatāms Rositten pils makets (autors Edmunds Smans).
2. Katedrāles pakalns
No pilskalna, ejot pa Krasta ielu, garām ebreju piemiņas vietai un Leščinska dzirnavām, pārejot aizsprostu, varam tikt pie nākamā pakalna, uz kura majestātiski izvietojusies katedrāle. Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle atrodas Latgales ielā 88B, un ir lielākais un vecākais dievnams pilsētā. Kopš 1995. gada te atrodas Rēzeknes–Aglonas diecēzes kūrija, un katedrāle kļuvusi par Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa sēdekli. Šajā pakalnā 1685. gadā bija uzcelta koka baznīca, kas bija jezuītu aprūpē. Vēlāk pārbūvēta, taču 1887. gadā negaisa laikā pēc zibens spēriena tā nodega. 1893. gadā (dažos avotos tiek minēts arī 1888. gads) ar Aglonas dekāna Simanoviča atbalstu sāka būvēt pašreizējo mūra dievnamu. Baznīcā pirmie dievkalpojumi tika noturēti jau 1900. gadā. Pakalna vēsturē ierakstīti arī citi notikumi – te ir bijis Rēzeknes cietums, te, veicot Latgales ielas rekonstrukciju, atrasti arī viduslaiku apbedījumi.
3. Miera ielas pakalns
Ja nonāksiet līdz Miera ielas kapu lielajam krustam, tad ziniet – esat nokļuvuši vēl vienā no septiņiem pilsētas pakalniem. Miera ielas kapos Rēzeknē ir apbedīts daudz dižgaru, kuru darbi ierakstīti vēstures lappusēs. Šie cilvēki veltījuši savu dzīvi un darbu gan Latvijas valsts izveidē, gan Latgales un Rēzeknes attīstībā. Jāpiemin, piemēram, Latgales garīdznieks, mācību grāmatu autors, Rēzeknes Valsts skolotāju institūta direktors Nikodems Rancāns, dzejnieks, publicists, tulkotājs, kara ārsts Ontons Skrinda u. c. Te ir arī Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņas vieta.
4. Pleikšņu pakalns
Lai tiktu nākamajā pakalnā, ceļš ved, kājām ejot, garām vecticībnieku lūgšanu namam un kapiem, garām Valsts robežsardzes koledžai, līdz nonākam pie ebreju kapu jaunās daļas. No šejienes paveras fantastisks skats uz Rēzekni. Ne no vienas citas vietas Rēzekne nav tik labi un tālu redzama kā no Pleikšņu kalna. Tā ir augstākā vieta Rēzeknē. Atskatoties pagātnē, jāsaka, ebreju kapi ir ļoti seni. Domājams, Latgalē ebreji ieceļoja pēc Livonijas kara, kas beidzās 1588. gadā, bet īpaši 18. gadsimtā pēc postošā mēra epidēmijas jeb lielā mēra 1710. gadā. Rēzekne vienmēr bijusi daudznacionāla pilsēta.
Ebreju kapsētai ir divas daļas – vecā (apbedījumi, kas veikti līdz Otrajam pasaules karam) un jaunā (apbedījumi, kas veikti pēc Otrā pasaules kara).
5. Logopēdiskās skolas pakalns
Tālāk maršruts vijas pa šauro A. Upīša ielu, līdz nonākam vēl vienā pakalnā, uz kura pēckara gados uzcelta Logopēdiskā skola. 1956. gadā ēka uzbūvēta kā internātskola nedzirdīgiem bērniem. No 1980. gada tā darbojās kā speciālā skola bērniem ar smagiem valodas traucējumiem. No 2016. gada jūlija skolai piešķirts speciālās izglītības attīstības centra statuss.
6. Masļeņņikova pakalns
Ceļš turpinās pa Atbrīvošanas aleju, tad pa Kovšu ezera promenādi, līdz tiekam pie vēl viena pakalna. Agrāk to sauca par Korfa kalnu. 18. gadsimtā Korfs bija pilsētas pārvaldnieks, un viņa dzīvojamā māja atradās uz šī kalna. Pēc tam šo īpašumu nopirka slavenais Režicas tirgonis Masļeņņikovs. Jāsaka, vēlāk puse šī pakalna tika norakta. Laikam ejot, šis pakalns atkal pārdzīvoja pārvērtības – atkal tas tika norakts, taču tā vietā “aug” jauna moderna būve – rekreācijas centrs jeb, vienkāršā valodā runājot, te būs SPA centrs un viesnīca.
7. Māras pakalns
Uz septītā pakalna Rēzeknes centrā, Atbrīvošanas alejā, atrodas Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra”. Pēc Leona Tomašicka meta to veidojis tēlnieks Kārlis Jansons. Piemineklis atklāts 1939. gada 8. septembrī, atjaunots divas reizes – 1943. gada 22. augustā un 1992. gada 13. augustā. Uz pakalna mājvietu radusi arī pilsētas dome, te atrodas arī divas baznīcas – Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca un Rēzeknes Vissvētās Dievdzemdētājas pareizticīgo baznīca, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Kājām vai ar velosipēdu
Visu šo maršrutu, aplūkojot septiņus pakalnus, kājām var iziet apmēram trijās ar pusi stundās. Aktīvās atpūtas cienītāji Rēzeknes septiņus pakalnus var iepazīt arī velo ekskursijā, brauciena laikā izbaudot ainaviskos pilsētas skatus. Lai brauciens būtu aizraujošs, ir iespēja tajā doties ar pieredzējušu Tūrisma informācijas centra gidu, kurš ar savu stāstījumu par laikmeta zīmēm, vietām un notikumiem pilsētā papildinās interesanto maršrutu. Velomaršruta garums ir septiņi kilometri.
Par rēzeknes nosaukumu
1935. gadā toreizējais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis par Rēzekni teica tā: “Uz Rēzekni visiem atbraukt, jo Rēzekne ir un paliek Latgales sirds – Latgales sirds ar savu skaistumu un siltumu un saviem karstiem pukstiem!” Tajā laikā par Latgales galvu tika uzskatīta Daugavpils, bet Rēzekne bija visas Latgales kulturālais centrs.
Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, tad Rēzeknes novads ir bijis apdzīvots jau sensenos laikos. Vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras te dzīvojušas somu–ugru ciltis, bet laikā ap Kristus dzimšanas laiku šīs ciltis atspieda spēcīgā zemkopju tauta – latgaļi, kas atradās uz augstākas kultūras pakāpes. Šajā teritorijā latgaļi apmetās uz dzīvi dabiskos pakalnos, kuru nogāzes tika nostiprinātas, pakalnos tika celtas pilis. Arī Rēzeknē ir bijusi latgaļu pils, kas celta dzīvā satiksmes centrā, notiekot tirdzniecībai no Krievijas cauri latgaļu zemēm uz Skandināviju, par ko atrodamas liecības krievu hronikās. Taču sīkāku ziņu par latgaļu pili diemžēl nav, var tikai pieminēt, ka pie pils ir bijusi plašāka apmetne. Šīs pils vietā vācu bruņinieki izbūvēja savu cietoksni. Pēc 1212. gada, kad vācu ordeņa bruņinieki pārņēma valdīšanā latgaļu zemes, tie sāka arī šeit būvēt savus cietokšņus. 1237. gadā – Krustpilī, tā bija pirmā vācu pils Latgalē. Pirms 1260. gada uzbūvēta Volkenbergas pils jeb Padebešu pils (Mākoņkalns) pie Rāznas ezera, kas nodrošināja tirdzniecību Rēzeknes un Ludzas apgabalā, te gāja satiksmes ceļš uz austrumiem. Vēl tiek uzskatīts, ka Volkenbergas pils tomēr bijusi kā pirmā Latgalē, ko 1230. gadā būvējis ordeņmestrs Volkvīns. Vēlāk tā nopostīta un tikai ap 1260. gadu atjaunota. Kad krievu un lietuviešu iebrukuma dēļ Volkenbergas pils bija jāatstāj, tad bruņinieki 1274. gadā uzbūvēja Dinaburgas pili, no kuras turpināja zemju iekarošanu. Kā nākamā pils 1285. gadā uzbūvēta Rēzeknē, 1293. gadā – Viļakā un 1399. gadā – Ludzā. Par šo triju piļu būvi tautā ir saglabājies sens nostāsts. “Pēc Volkenberga pils valdnieka un viņa sievas nāves kā mantinieces palikušas trīs meitas – Roze, Lūcija un Marija, starp kurām sadalīti Volkenberga pils plašie īpašumi. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi sev pa pilij. Pirmā pili sev uzcēla Roze, kas nosaukta par Rēzekni jeb Rositten. Vēlāk arī Lūcija – Ludzu (Lucinu) un Marija – Viļaku jeb Marienhauzenu.” Par Rēzeknes pils nosaukumu ir arī citādi nostāsti. 1281. gadā tagadējās Rēzeknes vietā ordenim bijusi ļoti nikna cīņa ar lietuviešiem. Kaujā tikai retais bruņinieks paspējis izglābties. Vēlāk šīs niknās kaujas vietā vācu bruņinieki uzbūvēja savu pili, kas krievu hronikās nosaukta par Rezņicu (mesto rezņi – kauju vieta). Savukārt daži vēsturnieki uzskata, ka šejienes latgaļu pils nosaukums ir bijis Griezene, kas cēlies no lietuviešu vārda rezak – griezt, kad lietuvieši te sakapājuši vācu bruņiniekus. Vēl ir bijis uzskats, ka senā pils piederējusi nevis latgaļiem, bet gan lietuviešiem, kuri no šejienes siroja uz krieviem un tatāriem. Savukārt pēc valodnieku pieņēmumiem, nosaukums Rēzekne ir seno latgaļu toponīms. Vietvārds Rēzekne radies no līdzīga upes nosaukuma, kas tek cauri paugurainēm, ko sauca par rozām (rezēt – pacelt, izstiept). Sākotnējais upes nosaukums varēja būt Rēzīte, Rēznīte un tikai vēlāk Rēzekne, no tā savukārt cēlies vāciskais, poliskais un krieviskais nosaukums. Kā ir patiesībā, vēsture klusē. Protams, neizpaliek arī teikas par Rēzeknes pilskalnu. Teika stāsta, ka Roze vēl šodien sēžot zelta tronī Rēzeknes pilskalna pazemē un viņu apsargā divi asinssuņi. Labajā pusē atrodas suns ar zelta ķēdi, kreisajā – ar sudraba ķēdi. Ik deviņus gadus Lieldienu naktī Roze atstāj pazemi, lai meklētu jaunekli, kas viņu atpestītu no lāsta. To varot izdarīt, ja kāds paņemtu viņas zelta krustiņu un apslacītu ar svētīto Lieldienu ūdeni. Daudzi jaunekļi esot arī mēģinājuši to darīt, taču viņus kavējuši visādi mošķi, zvēri un pat velni. Ja kāds viņus nobaidījis, tad atkal krustiņš kļuvis nepanesami smags, ka ceļš līdz baznīcai licies kā mūžība. Kad krustiņš nomests zemē, atskanējušas klusas raudas un princese nogrimusi uz nākamajiem deviņiem gadiem. Rēzeknes pilsētai gadsimtu laikā ir bijuši vairāki nosaukumi, un tos, starp citu, varam uzzināt, ja iesim pa tiltu pār Rēzeknes upi Atbrīvošanas alejā. Uz tilta ir četri bareljefi – tieši tikpat mūsu pilsētai ir vēsturisko nosaukumu: Rositten, Rzežyca, Režica un Rēzekne. Bareljefu autors ir mākslinieks Aigars Zemītis, bet darbus metālā izpildīja specializēts uzņēmums “MD darbnīca”. Rositten – 1285. gads. Pirmo reizi minēts Rēzeknes vārds rakstītajos avotos. Rzežyca – 1561. gads. Livonijas ordeņa mestrs parakstīja līgumu par zemju nodošanu Polijas virskundzībā. Režica (Режица) – 1772. gads. Latgales pievienošana cariskajai Krievijai. Rēzekne – 1920. gads, kad pilsēta ieguva jaunu nosaukumu, jo vecais, kas bija palicis pāri no Krievijas impērijas, nekādi neatbilda jaunās neatkarīgās Latvijas Republikas garam. Speciāla komisija darbojās, lai vairāku pilsētu un ciematu nosaukumus pieskaņotu latviešu valodas normām. Tātad ikkatrs, kurš iet pāri tiltam vai pastaigājas pa gājēju promenādi, var iegriezties vēstures ritenī un nedaudz vairāk uzzināt vai atcerēties nedaudz piemirsto dzimtās pilsētas vēsturi.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri