– Pastāstiet, kā tika dibināts deju kolektīvs?
– 1985. gadā sāku strādāt Kaunatas pagastā par lietvedi un pagasta Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Kopš bērnības ir paticis dejot, tāpēc arī radās doma Kaunatā nodibināt deju kolektīvu. Tobrīd tautas namā jau darbojās jauktais koris, kuru vadīja Maruta Poča. Kaunatas vidusskolā strādāja mana pirmā skolotāja Zuzanna Štekele, kura man bija mācījusi dejas soļus pamatskolā (Kalnāju 8-gadīgā skola). Viņa arī iedrošināja dibināt kolektīvu un sniedza atbalstu ar padomiem. Uz pirmo mēģinājumu sanācām 1986. gada maijā kuplā skaitā – kopā 24 dejotāji. Kaunatas ciematā tajā laikā dzīvoja vairāk nekā 500 iedzīvotāji, padomju saimniecībā “Kaunata” strādāja daudz jauniešu, jaunie speciālisti pēc profesijas iegūšanas bija atgriezušies uz dzimto pagastu. Protams, ka pirmie, kurus uzrunāju, bija šie jaunieši. Daļa no viņiem atsaucās šim aicinājumam, daļu bija jāpapūlas pārliecināt, pierunāt. Gadījās arī tā, ka, kārtējo reizi ierodoties saimniecības darbnīcās, pēkšņi visi jaunieši kaut kur nozuda… Bet, neskatoties uz visām grūtībām, maijā sanācām uz pirmo vidējās paaudzes deju kolektīva “Kaunata” mēģinājumu. Pat neticas, ka šogad kolektīvam apritēja 35 gadi! Kas tikai nav piedzīvots šajos gados! Protams, ka ikviena kolektīva sapnis ir piedalīties lielajos Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Mūsu kolektīvs septiņas reizes izcīnīja šo brīnišķo iespēju izdejot, uzgavilēt! Man šķiet, nav lielākas laimes kā piedalīties Dziesmu un deju svētkos, piedzīvot tās izjūtas, kas pārņem tevi, soļojot svētku gājienā pa Rīgas ielām, atrasties Daugavas stadionā ar tūkstošiem dejotāju, kurus apvieno mīlestība uz deju. Es novēlu katram izbaudīt šos mirkļus, tie ir vārdos neaprakstāmi! Kolektīvs savas pastāvēšanas laikā ir piedzīvojis vairākus deju kolektīvu vadītājus. Pirmos biklos deju soļus iemēģinājām Maijas Strutinskas vadībā, viņas stafeti pārņēma Kaunatas vidusskolas skolotāja Zuzanna Štekele. Dažus gadus vēlāk kolektīvu sāka vadīt ļoti enerģiska vadītāja no Lūznavas Ruta Mika. Padomju saimniecības “Kaunata” vadība piešķīra transportu, lai viņu varētu atvest un aizvest no mēģinājuma. Ir prieks Rutu satikt arī tagad un pateikties par jaukajiem brīžiem, ko pavadījām kopā. Kad uz patstāvīgu dzīvi Kaunatas pagastā atgriezās Genovefa Batarevska, kura jau tobrīd bija izaudzinājusi dejotāju paaudzi, deju kolektīvs piedzīvoja daudz skaistu mirkļu. Genovefas laikā aizsākās skaista draudzība ar Lietuvas Druskininkai pilsētas vidējās paaudzes tautas deju kolektīvu. Esam vairākkārt ciemojušies Lietuvā, iepazinuši viņu dejas, kultūru. Priecājāmies par tikšanās reizēm arī pie mums, sniedzot kopējus koncertus mūsu tautas namā, arī pilsētas svētkos. Šobrīd kolektīvu vada Alla Silova, kura veiksmīgi apguvusi deju kolektīva vadītājas prasmi, dejojot pati mūsu kolektīvā. Mēs apbrīnojam viņas enerģiju, neatlaidību, viņas lielo mīlestību uz tautas deju. Kaunatā Alla vada gan skolas deju kolektīvus, gan mūsu vidējās paaudzes, gan pagasta jauniešu deju kolektīvu. Mēs lepojamies ar savu vadītāju – viņas neatlaidība un mūsu kopīgais darbs vainagojās ar mūsu deju kolektīva piedalīšanos 2018. gada XXVI Vispārējos Latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos. Skatītāji varēja redzēt mūsu rakstus, izbaudīt mūsu vienotību, sajust visu dejotprieku deju lieluzvedumā “Māras Zeme”. Katrs dejotājs izdejoja emocionālu un spēcīgu stāstu, veltītu valsts simtgadei. Skumji, ka tagad Covid-19 ierobežojumu laikā mēs nevaram sanākt kopā, ļoti pietrūkst šo tikšanos.
– Ko jums personīgi nozīmē dejošana?
– Tautas dejas var dejot katrs. Nav nepieciešams īpašs talants, jo visu var iemācīties un apgūt. Tas ir mans vaļasprieks visa mūža garumā, sākot jau no pirmās klases. Dejošana – tas ir prieks par dzīvi, prieks par tuviem cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadīts daudz jauku brīžu. Būt Dziesmu un deju svētku dalībniekam ir lielākais novērtējums katram. Dejošana ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Un vēl ir svarīgi, ja jūti ģimenes atbalstu tam, ko tu dari. Un man tāds ir. Bērni ir lepni, ka viņu mamma dejo, arī vīrs priecājas, redzot mani laimīgu. Un deju svētki – tā ir maize latvieša dvēselei! Izdejotie koncerti un tautas tērps liek justies piederīgai savai zemei, savam novadam. Izdzīvotās emocijas, pārdzīvojumi, prieks ne tikai uz skatuves, bet arī kopā ar deju kolektīva dalībniekiem rada neaprakstāmas emocijas. Ar lielu interesi skatos Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pārraides. Sirds priecājas par to, ka šogad svētki, lai arī citādā formātā, tomēr notika. Man aug mazbērni, kurus rosinu piedalīties pulciņos, izbaudīt dejas burvību.
– Kur ir jūsu dzimtā puse?
– Rēzeknes novada Čornajas pagasts. Pēc studijām Rīgā ceļš atveda uz dzimto pusi. Jau vairāk nekā 40 gadus dzīvojam Kaunatas pagastā. Te dzima un uzauga mūsu divas meitas, pabeidza augstskolas Rīgā un atgriezās dzimtajā Latgalē. Esmu ļoti laimīga, ka dzīvoju Latgalē, ka mūsu divas pieaugušās meitas ar ģimenēm dzīvo Rēzeknē, priecē trīs mazdēli. Viņi visi ir palīgi mūsu izveidotajā uzņēmumā “Zaļā sala”.
– Kā tad uzsākāt uzņēmējdarbību?
– Uzņēmējdarbības pirmsākums ir 1997. gads. Šajā gadā uzsākām uzņemt pirmos ciemiņus Līvānu mājā, kurā bijām mitinājušies paši, līdz uzcēlām blakus lielāku māju. Iestājāmies asociācijā “Lauku ceļotājs”, aizvien esam tās biedri. Ciemiņiem piedāvājām izmitināšanas pakalpojumus vasaras mēnešos līdz 2014. gadam. Tā bija kolosāla pieredze, kas mums turpmāk noderēja, jau uzsākot uzņēmējdarbību tūrisma jomā viesu namā “Zaļā sala”. Doma par viesa nama būvniecību Griškānu pagastā radās vīram, zemes reformas pirmsākumos bija iegādāta zeme, pozitīvs nosacījums bija arī pilsētas tuvums. Lai uzsāktu būvniecību, tika noformēts kredīts, jo projekts, kuru bijām uzrakstījuši, netika atbalstīts. Viesu nams savus pirmos ciemiņus uzņēma 2007.gada 18. augustā. Ciemiņiem piedāvājam svinību telpas, naktsmītnes ceļotājiem, telpas semināru rīkošanai. Aktīvai atpūtai tiek piedāvāts mini golfa laukums, strītbola laukums. Tā kā atrodamies blakus lielajai maģistrālei Rīga–Maskava, tad bieži viesu nama ciemiņi ir no tuvākām un tālākām ārzemēm. Šo gadu garumā ir izveidojusies arī sadarbība ar dažādām organizācijām, iestādēm. Tiek organizētas nometnes, semināri. Šogad piedalījāmies akcijā “Atelpa savējiem”, piedāvājot atpūtas iespējas ārstu ģimenēm, kuri ārstē Covid slimniekus. Tas ir mūsu mazs ieguldījums, pateicība ārstiem par pašaizliedzīgo darbu.
– Viesu mājai dots nosaukums “Zaļā sala”. Kāpēc?
– Viesu nama ēka atrodas uz zemes gabala, kas no abām pusēm ir iekļauts ar Rēzeknes upes veco un jauno gultni. Nosaukums “Zaļā sala” tāpēc, ka mēs savā darbībā cenšamies saimniekot, nenodarot dabai kaitējumu, taupām ūdeni, energoresursus, uzturam teritoriju sakoptu, šķirojam atkritumus utt. Viesu namam ir piešķirts Zaļais sertifikāts. 2017. gadā tika uzrakstīts projekts “Dzīvosim zaļi”, piesaistot Leader programmas finansējumu, kas ļāva mums uzstādīt saules baterijas un kolektorus, ekonomēt energoresursus. Apkurē izmantojam koku jeb atjaunojamo enerģiju.
– Jūs esat arī reģionālās sieviešu biedrības “Sidrabrasa” valdes priekšsēdētāja un Rēzeknes novada deputāte. Kur ņemat enerģiju, lai visu varētu pagūt?
– Kopš sevi atceros, man vienmēr ir paticis darboties: tie bija daudzie pulciņi skolā, arī sports, studiju laikā augstskolā piedalījos studentu vienībās, dziedāju korī “Gaismas pils”. Man patīk būt kopā ar cilvēkiem, palīdzēt, atbalstīt, iepriecināt, ja tas ir manos spēkos. Un tas man sagādā prieku, sniedz gandarījumu. Jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņš var paveikt. Arī savus bērnus mudinu, lai mazbērnus pēc iespējas vairāk iesaista interešu izglītības pulciņos. Enerģiju smeļos savā ģimenē, kur jūtu un saņemu atbalstu, sapratni. Pateicoties mūsu vēlētājiem, tagad esmu Rēzeknes novada deputāte. Ceru, ka ar savu pienesumu, ar savām zināšanām, kas man daudzu gadu garumā ir pašvaldības darbā, varēšu būt noderīga arī šajā jomā. Sarunas nobeigumā vēlos izteikt atziņu: “Mums katram sava vieta un laiks dots. Starot. Īstiem būt.”
– Paldies par sarunu! Veiksmi ikdienā!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Ritas TĒRAUDAS albuma
Komentāri