SKOLAS VĒSTURE
Daugaviešu pamatskola atrodas Štikānu ciemā, Silmalas pagastā, Rēzeknes novadā. Pirmo reizi vēsturiskajos avotos Daugaviešu pamatskola minēta
1865. gadā.
Skola atradās Štikānu sādžā un to sauca Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Štikānu I pamatskola. Tā bija latviešu skola. 1936. gadā skolu pārdēvēja par Daugaviešu pamatskolu. Skola tika pārdēvēta par godu nelielai upītei, kas tek cauri Štikānu sādžai. Štikānu sādžas iedzīvotāji šo upīti sauca mīļā vārdiņā – Mazā Daugaviņa. Tāpēc par godu šai upītei skola tika nosaukta par Daugaviešu pamatskolu. Par skolas direktoriem strādāja Jānis Saulgriezis, Valeriāns Jurovs, Irina Krūze, Leontijs Morozovs, Aldis Ciukmacis, Olga Miseviča.
No 1990. gada
skolēni mācījās jaunā skolas ēkā.
2001. gada 8. februārī
Daugaviešu pamatskolu (Rēzeknes rajonā) apmeklēja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
2009. gadā
skola tika slēgta.
2022. gadā
Rēzeknes novada pašvaldība Daugaviešu pamatskolas ēku nolēma pārdot izsolē (par 20 100 eiro). Elektroniskajā izsolē, kas notika 30. novembrī, šis nekustamais īpašums (ēka, palīgēkas un zemes gabals 1,3 ha platībā) tika pārdots.
VALSTS PREZIDENTES VIZĪTE
“2001. gada 8. februā-rī Daugaviešu pamatskolu apmeklēja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tikšanās laikā ar skolotājiem un skolēniem viņa aicināja bērnus mācīties latviešu valodu un uzsvēra, ka valodas zināšanas palīdzēs viņiem kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, iegūt izglītību un darbu, justies Latvijā kā mājās. Skolas direktors Aldis Ciukmacis informēja prezidenti par to, ka mazās skolas, arī Daugaviešu pamatskola ar krievu mācību valodu pilda ne tikai izglītības, bet arī pagasta sociālā centra funkcijas. Viņš uzsvēra skolas pastāvēšanas svarīgumu, neskatoties uz to, ka tajā mācās tikai mazliet vairāk nekā 100 bērnu, skola pagastā pilda daudzas sociālās funkcijas – ir kultūras centrs un palīdz ģimenēm. Skola pilda arī sabiedrības informēšanas funkcijas.”
(“Rēzeknes Vēstis”, 2001. gada 10. februāris)
Stāsta Daugaviešu pamatskolas bijušais direktors
Aldis CIUKMACIS.
Viņš vadīja skolu no 1998. līdz 2001. gadam. – Izglītības pārvalde piedāvāja uzņemt Latvijas prezidenti, kura gribēja apmeklēt mūsu novada attālās vietas, mācību iestādes un iepazīties ar vietējo iedzīvotāju ikdienu. Mūsu skola bija viena no aktīvākajām, tāpēc mums bija tas gods pieņemt Valsts prezidenti. Turklāt mūsu skola atradās vistālāk no centra (35 km no Rēzeknes). Mēs gribējām parādīt, ka dzīve laukos nav apstājusies un turpinās, neskatoties uz grūtībām. Ziņa par prezidentes vizīti visus sajūsmināja. Arī bērnus. Skolā notika bērnu zīmējumu konkurss – bērni zīmēja prezidenti. Lūk, fotogrāfijā Vaira Vīķe-Freiberga aplūko savus bērnu zīmētos portretus. Viņas vizīte bija svarīgs un neaizmirstams notikums. Atceros, viņa pat iegriezās pie vietējiem iedzīvotājiem – Čerkasovu ģimenes. Apskatīja māju, izjautāja par lopiem un… devās taisnā ceļā uz kūti. Iznāca no turienes apmierināta, smaidīga un… ar salmiem matos. Iespaidos par prezidentes vizīti dalījās arī bijušais Silmalas pagasta priekšsēdētājs Eduards
GRIŠUĻONOKS:
– Kāpēc Vaira Vīķe-Freiberga brauca pie mums uz Daugaviešu skolu? Tas bija saistīts ar vēlēšanām. Toreiz skolai bija jauns direktors. Viņš domāja, ka Valsts prezidenta vizīte būs labs politiskais gājiens. Atceros, ka prezidentes vizītes dienā laiks bija ne pārāk labs, ceļi – slideni. Nācās paaugstinātos toņos runāt ar ceļu uzturētājiem, sak, ieradīsies Valsts prezidente, bet ceļi ir neizbraucami. Toreiz atbrauca attiecīgi valsts dienesti, skatījās, kur atrodas skola, pārbaudīja ceļa stāvokli. Lai tikai prezidente bez problēmām varētu atbraukt un aizbraukt… Es tikai krustu pārmetu… Ne jau es rīkoju šo vizīti. Godīgi sakot, man negribējās krist kaunā – nu ko te, pie mums, rādīt? Nekādas perspektīvas – iedzīvotāju skaits samazinās, bērnu dzimst arvien mazāk, iedzīvotāji dodas uz pilsētu. Nu, atbrauca, ieraudzījām dzīvu prezidenti… Pēc augstās viešņas vizītes ne skolas, ne pagasta dzīvē nekas nemainījās.
– KĀPĒC SLĒDZA SKOLU?
– es jautāju Eduardam Grišuļonokam. – Sākotnēji ēka tika būvēta bērnudārza vajadzībām. Vēlāk to pārkvalificēja par skolu. Skolas ēka bija no koka un neatbilda prasībām. 1992. gadā, kad es tikko sāku šeit strādāt, Silmalas pagastā bija 3750 iedzīvotāju. Man toreiz likās – vēl daži gadi, un būs jau četri tūkstoši. Tomēr sanāca otrādi – kopš tā laika iedzīvotāju ar katru gadu kļūst arvien mazāk. 2022. gada jūlijā Silmalas pagastā bija tikai 2400 cilvēku. Kāpēc samazinās pagasta iedzīvotāju skaits? Es domāju tāpēc, ka te nav perspektīvas jauniešiem, nav darba. Jaunatne aizbrauc, veido ģimenes un dzemdē bērnus citās pašvaldībās un pilsētās, citās valstīs. Mūsu pagastā bija četras skolas – Daugaviešu, Kruku, Silmalas pamatskola un Tiskādu vidusskola. Ar laiku sāka trūkt bērnu klašu nokomplektēšanai. Reorganizācijas rezultātā palika tikai Tiskādu vidusskola Vecružinā. Sākumā aizvēra Silmalas skolu, tā tika pārprofilēta par bērnudārzu. Ēka tāda pati kā Daugaviešu skolas ēka. Ja kartē aplūko mūsu pagasta teritoriju un ciemu izvietojumu, tad var iedomāties: agrāk te bija četras stabilas saimniecības (sovhozi, kolhozi), katrai sava infrastruktūra. Skolas ēku būvēja par kolhoza naudu. Krukos un Rogovikos (Daugaviešu skola), un Silmalā bija nelielas skolas. Līdz pilsētai tālu, transports kursē reti. Brauc, kā gribi! Zemnieku saimniecība, skola un veikaliņš ir vienīgais, kas palicis. Darba vietu nav. Kā dzīvot? Iedzīvotāji devās meklēt darbu uz Rēzekni. Lauki kļūst tukši. Tas arī izskaidro to, kāpēc slēdza Daugaviešu un dažas citas skolas. Kopumā – trīs. Tagad mums ir tikai Tiskādu vidusskola, tajā mācās Rogoviku, Kruku, visa lielā Silmalas pagasta bērni. Daļa bērnu brauc mācīties uz Maltu. Jāsaprot, ka lauku skola ir kaut kas vairāk par pilsētas skolu. Tas ir kultūras centrs, te notiek dažādi pasākumi, informācijas apmaiņa, pulcējas cilvēki. Un tagad mums ir tikai viena skola. Bērnus no visas apkaimes ar autobusu ved uz skolu, pēc tam – mājās. Acīmredzot Izglītības ministrija uzskata, ka tā ir lētāk nekā maksāt algas pedagogiem. Bet pašvaldības izdevumi par skolēnu vadāšanu netiek ņemti vērā. Autobusi veci, ceļi izdangāti. Lai nopirktu jaunu autobusu, vajag 100 000 eiro. Bet mums vajag vairākus autobusus… Kur lai nabadzīgs pagasts ņem naudu jauniem autobusiem? Tāpēc jāpērk lietoti un vēlāk jāuzklausa vecāku sūdzības. Laukos viss ir sarežģītāk nekā pilsētā. Kas attiecas uz Daugaviešu skolas ēku, lēmumu par tās slēgšanu 2009. gadā pieņēma Rēzeknes novada pašvaldība. Līdz 2022. gadam mēs saglabājām skolas ēku. Kādu laiku tur atradās bezdarbnieku mācību klase, pēc tam – noliktava sētnieku inventāra, kaut kādu materiālu un darbgaldu glabāšanai. Mēģinājām piesaistīt investorus, taču tas neguva panākumus. Uzņēmēji atbrauca, apskatīja ēku un… brauca prom. Bija ideja izveidot uz bijušās skolas bāzes pansionātu veciem cilvēkiem, taču tā netika īstenota.
– Kāpēc?
– Ēka nav piemērota tādam mērķim. Klases jāsadala istabās, jāizveido tualetes. Turklāt tāda veida iestādēm tiek izvirzītas stingras dzīves apstākļu nodrošināšanas prasības. Ēka ir jāsiltina, jārekonstruē, jānodrošina ar visu nepieciešamo. Mēs šajā situācijā izrādījāmies bezspēcīgi.
– Vai mēģinājāt piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus, rakstīt projektus?
– Tiskādu skolā īstenoti divi projekti – par Eiropas finansējumu modernizēta apkure, ierīkoti siltumsūkņi. Nosiltinātas sienas, griesti un pamati, nomainīti logi. Bet Daugaviešu skola? To atstāja pirmo. Tērēt naudu šai ēkai, kurai nav zināms izmantošanas mērķis, ir muļķīgi un nav mērķtiecīgi. Mums pietiek citu problēmu.
– Kāpēc skolas ēka nodota izsolei tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem, nevis, piemēram, pirms desmit gadiem?
– Arī agrāk bija daži pārdošanas mēģinājumi. Aicinājām potenciālos pircējus, uzņēmējus. Taču ēka atrodas mazapdzīvotā vietā. Tuvākā viensēta ir tālu no ceļa. Vienīgi ja nu uzņēmējs nolemtu atvērt te kādu ražotni.
KO PAR SKOLAS SLĒGŠANU RAKSTĪJA MŪSU AVĪZE
“Jūlija beigās Rēzeknes novada domes ārkārtas sēdē tika izskatīts jautājums par novada skolu tīklu. Ņemot vērā valsts budžeta grozījumus, kas pieņemti 2009. gada jūlijā, pedagogu likmju skaits Rēzeknes novadā jāsamazina par 37 %, tāpēc novada dome pieņēma lēmumu par četru skolu slēgšanu. Tiks slēgtas Daugaviešu pamatskola Silmalas pagastā, Ilzeskalna pamatskola, Lūznavas pamatskola, Vītolu pamatskola Sakstagala pagastā, bet Nagļu pamatskola reorganizēta par pirmsskolas mācību iestādi. Tāpat nolemts pievienot piecas pamatskolas (kā struktūrvienības) šādām mācību iestādēm: Bērzgales pamatskolu – Nautrēnu vidusskolai, Kruku pamatskolu – Tiksādu vidusskolai, Liepu pamatskolu – Maltas 2. vidusskolai, Zarečnajas pamatskolu – Rēznas pamatskolai, Rikavas pamatskolu – Gaigalavas pamatskolai. Kopumā 2009./2010. mācību gadā Rēzeknes novadā darbu neuzsāks astoņas pamatskolas.”
(“RV”, 2009. gada 4. augustā)
SKOLA – KĀ ĢIMENE
Atmiņās dalās Daugaviešu pamatskolas bijusī skolotāja un direktora vietniece audzināšanas darbā
Aleksandra KADAKOVSKA:
– No 1996. gada līdz pat skolas slēgšanai 2009. gadā es strādāju par sākumskolas skolotāju, kā arī mācīju informātiku un vizuālo mākslu. Tā bija ļoti mīļa skola, mēs to sargājām. Tā bija viena ciemata skola. Jā, to apmeklēja arī tuvāko sētu un ciemu bērni. Viņiem nevajadzēja kā tagad agri no rīta celties un pusaizmigušiem braukt uz skolu. Toreiz viss bija uz vietas – gan skola, gan mājas. Un tas visādā ziņā ir labi – ērti, mierīgi. Skolas draudzīgā atmosfēra palīdzēja bērniem mācīties un atklāt savus talantus. Skolā bija vairāk nekā 15 pedagogu, gandrīz visi bija jauni, viena vecuma, taču bija arī vecāki skolotāji. Mēs bijām ne tikai kolēģi, bet arī draugi. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā arī ārpus skolas. Ar ģimenēm, ar bērniem. Devāmies ekskursijās, svinējām svētkus un dzimšanas dienas. Mēs līdz šim laikam esam saglabājuši draudzīgas, ciešas attiecības. Līdz šim vismaz reizi gadā sapulcējamies. Pagājušajā gadā tikāmies pie manis Maltā. Mēs pastāstām jaunumus, atceramies Daugaviešu skolā pavadīto laiku. Mūsu skolā vienmēr bija draudzīga atmosfēra, mēs visi gājām cits citam palīgā, atbalstījām. Viesu uzņemšanai, metodiskajai dienai vai Atvērto durvju dienai – jebkuram pasākumam gatavojāmies visi kopā, un tas mūs saliedēja. Skolas zālē un gaiteņos regulāri notika skolēnu darbu izstādes. Bērnu zīmējumi bija visur. Aktīvi sadarbojāmies ar astoņām Rēzeknes novada skolām, devāmies ciemos, rīkojām izzinošus un izklaidējošus pasākumus, ekskursijas. Skolēnu vecāki bieži iegriezās skolā, un mēs, skolotāji, apmeklējām savus audzēkņus. Mēs bijām kā viena liela un draudzīga ģimene. Ilgus gadus skolā darbojās vecāku klubs, tur notika regulāras tikšanās, vecāki apsprieda dažādas tēmas. Tās nebija sausas lekcijas ķeksīša pēc, tā bija dzīva, aktīva un derīga laika pavadīšana, jo vecāki labprāt apmeklēja skolu. Katrā tikšanās reizē noteikti uzstājās bērni – dziedāja, dejoja, deklamēja dzejoļus, spēlēja mūzikas instrumentus. Un ar kādu lepnumu vecāki skatījās uz saviem bērniem! Tas bija jāredz! Reizi mēnesī notika tematiskas tikšanās, piemēram, “Ko nozīmē mīlēt savu bērnu”, “Kā cīnīties ar bērnu agresiju” utt. Bet pēc tam vecāki rakstīja vēstules saviem bērniem. No rīta skolā “uzziedēja” papīra koks, kurā bija izvietotas vecāku vēstules ziedu veidā, iekšā bērna vārds un uzvārds, bet visapkārt ziedlapiņu veidā uzrakstītas katra bērna labās īpašības (labsirdīgs, atsaucīgs, jautrs, vislabākais utt.). Ja jūs būtu redzējuši, kā bērni meklēja sev adresētās vēstules! Tā bija ļoti svarīga bērnu, vecāku un skolotāju saikne… Mēs, skolotāji, līdz šim laikam komunicējam ar vecākiem. Tā ir mazās skolas priekšrocība salīdzinājumā ar lielu pilsētas skolu. Tur nav tādas iespējas pievērst uzmanību katram bērnam, atrast viņam individuālu pieeju un atklāt viņa dvēseli. Tieši tāpēc lielajās skolās ir bērni, kuri “ieiet sevī”, noslēdzas, pārvēršas pelēkā masā. Neviens nezina un nekad neuzzinās, kas notiek viņu sirdīs, par ko viņi domā…
ŠOKS, BĒDAS, IZMISUMS
– Kā jūs uzņēmāt ziņu par skolas slēgšanu?
– Tajā gadā aizvēra astoņas skolas, – atceras A. Kadakovska. – Tās bija jūlija beigas. Nekas neliecināja par tik bēdīgu galu. Es biju pārliecināta, ka mūsu skolu neslēgs. Atceros, kā pēc novada padomes sēdes piezvanīja skolas direktore Olga Miseviča un raudāja. Viņa savāca mūs visus skolā un paziņoja šo skumīgo vēsti. Skola tiek slēgta nepietiekama skolēnu skaita dēļ. Tas bija trieciens, šoks. Mēs bijām izmisumā. Jutām sāpes un zaudējumu, it kā būtu miris kāds tuvinieks. Negaidīti. Nesaprotami. Kāpēc slēdza mūsu skolu, nevis Kruku, kur bija mazāk skolēnu? Ko mēs darījām nepareizi? Mums bija vainas un bezizejas sajūta. Augusta beigās jau veda mēbeles prom no skolas. Kravas mašīnās. Mēs stāvējām, skatījāmies un raudājām. Kāds vecāks kliedza, ka tas nav pieļaujams. Tas bija liels stress. Mēs nebijām tam gatavi. Mums pat nebija iespējas savākt visus savus metodiskos materiālus un skolas arhīvu. Steidzami evakuējām visu skolas mantību. Man izdevās savākt tikai vecāku kluba albumu.
– Kur skolēni turpināja mācības?
– Pārsvarā mūsu bērni pārcēlās uz Tiskādu vidusskolu. Mēs ar Olgu arī pārgājām uz turieni strādāt. Pat mums, pieaugušajiem, bija grūti pielāgoties jaunajiem apstākļiem, nemaz nerunājot par bērniem. Daļa bērnu sāka mācīties Maltas vidusskolā vai Kruku pamatskolā.
– Šīs skolas bija tālu?
– No Rogovikiem pa taisno aizbraukt nevar. Jābrauc caur Silmalu, tad jāgriežas – tie ir astoņi kilometri līdz Silmalas ceļam un vēl 10–14 kilometri līdz vidusskolai. Atzīšos, es pēc tam bieži redzēju mūsu skolu sapnī. Mani kā ar magnētu turp vilka. Kad remontēja Tiskādu vidusskolu, uz vienu mācību gadu mēs atgriezāmies Daugaviešu skolas ēkā. Atceros savas pirmās sajūtas, tiekoties ar savu skolu, kas no mīlētas un lolotas jau bija pārvērtusies par aukstu un pamestu. Šur tur bija parādījies pelējums, sienas aplupušas. Bija skumji un sāpīgi.
SKOLAS ĒKAS TĀLĀKAIS LIKTENIS
2022. gadā Rēzeknes novada pašvaldība nolēma pārdot Daugaviešu pamatskolas ēku izsolē. Šis nekustamais īpašums (ēka, saimniecības ēkas un zemes gabals 1,3 ha platībā) tika pārdots elektroniskajā izsolē 30. novembrī. Bijušās skolas ēku iegādājās kāds vietējais iedzīvotājs par 20 100 eiro. Maltas pagastu apvienības vadītājs Edgars Blinovs pastāstīja, ka skolas ēku un zemi iegādājies Silmalas pagasta iedzīvotājs Artūrs Ščadreniks, un iedeva mums viņa telefona numuru (Paldies!). Tāpēc mums bija iespēja pajautāt jaunajam īpašniekam, kā viņš plāno izmantot savu īpašumu. Artūrs Ščadreniks ir vietējais uzņēmējs, zemnieku saimniecības īpašnieks, specializējas piena un gaļas nozarē. Viņš pastāstīja, ka ēkai vajadzīgs remonts – šur tur jau tek jumts, sienas aplupušas, ēka novecojusi. Tāpēc viņš sāks ar ēkas atjaunošanu. Grasās izstrādāt projektu Eiropas finansējuma piesaistīšanai. Plāno uz bijušās skolas bāzes izveidot sociālo ēku. Varbūt tā būs mītne senioriem, kuri vairs nespēj paši par sevi parūpēties, varbūt kaut kas cits…
Vēlam Artūram veiksmi, piepildot savas ieceres!
Marina TETARENKO
AUTORES foto un foto no skolotāju albumiem
Komentāri