Jau daudzus gadus februāra otrajā sestdienā Viļānos pulcējas ziņģētāji un stāstnieki no dažādām Latvijas vietām, lai vakara gaitā izdziedātu no paaudzes paaudzē mantotās ziņģes un izstāstītu nopietnus un smieklīgus notikumus no dzīves. Katru gadu ir izvēlēta konkrēta tēma, kas sasaista kopā muzikantus un stāstniekus.
Tas ir viens no iecienītākajiem gada pasākumiem folkloristiem, kas tradicionāli neizpaliek bez kopīgas vakarēšanas un dančiem līdz rīta agrumam. Tie ir svētki tautas mūzikai un visiem tās izpildītājiem, iespēja sadzirdēt katram reģionam raksturīgās ziņģes.
Festivāls nav izsmēlis sevi, tas iesaista aizvien jaunus interesentus, daloties pieredzē gan starp Latvijas novadu, gan ārvalstu ziņģētājiem un stāstniekiem.
Ziņģētāju un stāstnieku vakara mērķis ir popularizēt mūsdienu folkloru kā sabiedrības kultūras sastāvdaļu, veicināt tautas tradīciju saglabāšanu un pārmantojamības procesu, kā arī nodrošināt izglītošanas un pieredzes apmaiņas procesu starp ziņģētājiem un stāstniekiem.
Tautā iecienītais festivāls šogad notika jau 21. reizi, pulcinot vairāk nekā 20 kolektīvus, kopā ap 200 dalībniekus. Šo tradīciju pārņēmuši arī citi Latvijas novadi.
Pirmo reizi ziņģētāju vakars notika 2003. gadā Barkavā.
Iveta Dukaļska, pasākuma idejas autore, Tautas muzikantu biedrības vadītāja:
– Šo pasākumu iesāka barkavieši ar viļāniešiem. Barkavas folkloras kopai “Madava” likās par maz pasākumu, kur piedalīties, un izdomājām februārī rīkot karnevālu visiem pašdarbības kolektīviem. Tā turpinājām divus gadus. Trešajā gadā atbrauca Viļānu pašdarbības kolektīvi, un nolēmām, ka nav vajadzīgas pārvērtības, maskošanās, mēs varētu vienkārši dziedāt tautā populāras dziesmas. Tā tas aizgāja, un no 2007. gada “Ziņģe” notiek Viļānu kultūras namā. Šobrīd “Ziņģi” rīko arī Kokneses folkloras kopa “Urgas” un citi. Tas ir labs pasākums, kur visi sapulcējas, padzied gan skatītāji, gan tie, kas uz skatuves. Vienmēr esmu sacījusi, ka man šī pasākuma lielākais mērķis ir radīt tādu kā saimes dziedāšanas atmosfēru pie galda. Un, ja skatītāji var izturēt vairāk nekā četras stundas koncertu, dziedāt līdzi un neiet prom, tad tas mērķis ir sasniegts. Koncerts mazāk par trīs stundām nekad nav noticis, jo nekad nav bijis mazāk par 12 folkloras kopām. Īpašs bija viens gads, kad ārā bija mīnus 30 grādu sals. Mēs “Ziņģi” pārcēlām uz februāra beigām, bet februāra beigās atkal stiprs sals. Gribējām atcelt, bet neviens dalībnieks nepiekrita. Un tad bija tā, ka visi atbrauca ar savu transportu, šoferi to darbināja, ziņģētāji nodziedāja un uzreiz brauca prom. Bet neviens neatteicās piedalīties. Arī skatītāju bija pilna zāle. “Ziņģe” jau tuvojas vienai paaudzei. Liekas, nu, viss, šogad beigsim, nebūs dalībnieku, bet pēkšņi pēdējā nedēļā 21 kolektīvs piesakās. Un viss atkal notiek.
Ināra Mikijanska, folkloras kopas “Isnauda” vadītāja:
– Pirmo reizi atbraucām, kad “Ziņģei” bija piecu gadu jubileja, un no tā laika nevienu šo pasākumu neesam izlaiduši. Piedalāmies, pirmkārt, dēļ labsajūtas. Otrkārt, uzdotā tēma liek kaut ko jaunu pameklēt. Šajos gados esam atraduši daudzas dziesmas, kuras iekļautas mūsu repertuārā, un cilvēki tās ļoti labi uzņem, piemēram, “Olūteņš” jau ir kā šlāgeris mūsu pusē. Šis pasākums ir savstarpēja bagātināšanās, brīnišķīga kopā būšana, zāle atbalsta, dzied līdzi. Mēs esam šī pasākuma patrioti. Jau janvārī ar nepacietību gaidām, kad beidzot atsūtīs tēmu, kādā virzienā domāt, ko mācīties.
Folkloras kopa “Talsi”:
– Liels prieks, ka varam kaut kur izrauties un satikties. Viļānos jūtamies labi, omulīgi, mums te ir draugi. “Talsu Trimišs” bija Viļānu kapelas “Bumburneicys” diska prezentācijā.
Pie mums Laucienā tagad arī notiek šāds ziņģu festivāls.
Alla Kozlovska, stāstnieku konkursa godalgu ieguvēja (Viļāni):
– Kad sākās ziņģētāju un stāstnieku vakari, es strādāju Viļānu kultūras namā, un šajā pasākumā parasti biju šmakovkas dalītāja, viesu uzņēmēja. Bet vienu gadu notika tā, ka nepieteicās neviens stāstnieks. Kultūras nama direktore Margarita man saka: “Alla, tu stāstīsi!” Un es izstāstīju, man tas izdevās, bija smieklīgi, publika smējās. Man patīk uzjautrināt cilvēkus.
Nākamajā gadā pieteicos atkal, arī citi stāstnieki bija pieteikušies, konkurence pieauga, bet tik un tā es atkal izcīnīju godpilno pirmo vietu. Trešo gadu pieteicos un atkal dabūju pirmo vietu un skatītāju simpātiju balvu. Ceturtajā gadā man Margarita pateica, ka vairs nedrīkstu pieteikties šim konkursam, jo vajag atļaut arī citiem uzvarēt.
Kad mūsu ziņģes ideju pārņēma Koknese, viņi paaicināja mani pie sevis. Arī tur esmu stāstījusi un ieguvusi godalgas.
Šobrīd darbojos Galēnu teātrī, un ar maniem stāstiem tur pasākumos aizpilda brīvās vietas. Ir tā, ka es parasti nezinu, ko stāstīšu. Ko varētu pastāstīt, es izdomāju piecas minūtes pirms iešanas uz skatuves. Visi stāsti ir no manas, draugu, radinieku vai paziņu dzīves. Pati neko neizdomāju.
Dainis Platacis, stāstnieku konkursa uzvarētājs, Andrupenes TN folkloras kopas “Sovvaļnīki” vadītājs:
– Reāls stāsts no manas dzīves, kā rodas anekdotes pasaulē. Tie bija 80. gadi, sēžu savā kabinetā kultūras namā, ieiet viens labs paziņa. Redzu, ka viņam nelabs garastāvoklis, kaut kādas nepatikšanas bijušas. Saka: “Varbūt tev ir kāds mēriņš?” Atbildu: “Tev vienmēr atradīsies.” Viņš iedzer mēriņu, man uz galda auzu cepumi, piedāvāju uzkost. Viņš – nē, neparko! Izskatījās, ka tie auzu cepumi ir briesmīgāki par atomkaru. Prasu, kas viņam pret cepumiem? Un viņš sāk stāstīt, ka ar savu labu draugu, kad abu sievas aizbraukušas uz semināru uz divām dienām, sēdējuši, runājuši par dzīvi, protams, kaut ko iedzēruši un diezgan daudz. Tā līdz vakaram. Un viņš man saka: “Atnācu uz mājām, divus auzu cepumus apēdu un, ja tu zinātu, cik man bija slikti otrā dienā!” Šo stāstu stāstīju daudziem un pēc desmit gadiem pat televīzijā to dzirdēju. To, ka šis stāsts nāk no manis, sapratu pēc tā, ka cilvēks bija saindējies ne ar konfektēm, ne ar karbonādēm, ne ar gurķiem vai ko citu, bet ar diviem cepumiem.
Margarita Cakula, Viļānu KN kultūras pasākumu organizatore:
– Ziņģētāju un stāstnieku tikšanās tradīcija Viļānos ienāca, kad kultūras nama direktors bija Aleksandrs Špundzāns. Kopā ar Ivetu viņi rīkoja arī Tautas muzikantu svētkus vasarā. Aleksandrs bija apzinājis ļoti daudz vietējo tautas muzikantu. Pie mums ciemos brauca arī lietuvieši un igauņi. Katru gadu var dziedāt un dziedāt. Un man ļoti patīk, ka atbrauc dalībnieki no citiem novadiem – kurzemnieki, vidzemnieki, zemgalieši, latgalieši. Jo dažreiz viena un tā pati dziesma dažādās vietās skan savādāk, savādākā meldiņā. Dziesmu kauss ir neizsmeļams. Patīk arī, ka publika atbrauc no citiem novadiem. Bija pandēmija, domājām, ka nu vairs neviens nebrauks. Bet, kad tuvojas “Ziņģes” laiks, vienmēr atrodas kāds, kas piezvana un jautā, kad būs šis pasākums. Un tad mēs atkal sarosāmies. Kamēr ir interese un vēlme, kamēr es strādāšu kultūras namā, mēs rīkosim šo pasākumu. Man vienmēr patīk sirsnīgas satikšanās, katru gadu pienāk kāds jauns klāt, kāds atiet nost. Turpināsim skaisto tradīciju.
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri