Šonedēļ jau esam atzīmējuši Lāčplēša dienu, godinot un pieminot Brīvības cīnītājus. Pēc dažām dienām svinēsim arī Latvijas valsts 107. dzimšanas dienu. Šajās dienās biežāk nekā jebkad skan patriotiski vārdi, veltīti valstij. Latvija! Dzimtene mana! Šie vārdi izsaka daudz. Bet kas gan būtu valsts bez tās cilvēkiem? Tikai ģeogrāfiska vieta. Cilvēki vienmēr ir, bija un būs tie, kuri ar savu ieguldīto darbu ceļ savas Tēvzemes labklājību, sargā to. Tāpēc šoreiz stāstīsim par kādu dzimtu, un tas reizē būs arī atskats vēsturiskajos notikumos, kas skāruši visu Latvijas tautu. Atskats vēsturiskajos notikumos, kas risinājušies vairāk nekā gadsimta garumā.
Ir cilvēki, kuri līdzīgi kokiem laiž savas saknes dziļi zemē, un nekas tos vairs nevar atraut no dzimtās puses. Šīs saknes tādu cilvēku notur cieši jo cieši savā dzimtajā pusē, reizē dodot arī spēku pārvarēt visus likteņa sūtītos pārbaudījumus.
Marija MICKEVIČA sevi par rušonieti sauc jau piektajā paaudzē.
“Latvija katram cilvēkam sākas viņa dzimtajā pusē, man – Rušonā, kur man ir saknītes. Esmu redzējusi cilvēkus bez saknēm… Nedod Dievs. Cilvēkam bez saknēm ir grūti dzīvot, tad viņš ir apjucis. Rušona mani nekur nepalaida prom: mani daudz kur aicināja, piedāvāja labu darbu, piedāvāja labu vietu pat Rīgā. Šodien domāju – Dievs žēlīgais, paldies! Kāda laime te – kādu gaisu elpoju, kādas smaržas izjūtu! Te – savs ezers, savas taciņas. Te mana Latvija sākas, un pa tām taciņām mēs katrs aizejam pa to plašo Latviju. Skaista ir mūsu dzimtene. Savā dzimtā esmu pēdējā, kura var smalki izstāstīt tās vēsturi. Visas sarunas pie mums notika virtuvē, kur parasti rosījās vecāmāte Jūlija Livdāne. Uz mūsu sētu parunāties nāca vecmammas māsas, kaimiņi, dažādi cilvēki, jo apkārt bija fermas. No visām pusēm uz mūsu sētu bija taciņas, cilvēki nāca vienmēr. Atnāca vienkārši parunāt, un tā man tie vietējo iedzīvotāju un vecmammas stāsti palika. Kad vecmamma sataisījās uz “aiziešanu”, mēs pie viņas nāves gultas stāvējām un vienlaikus gan smējāmies, gan raudājām: viņa tā prata izstāstīt visu savu dzīvi pie tik skaidras un brīnišķīgas atmiņas. Viņa aizgāja mūžībā 96 gadu vecumā. Turklāt aizgāja no smagas slimības, tā vēl būtu dzīvojusi. Tādu stipru paaudzes cilvēku vairs nebūs diemžēl. Viņa dzīvoja savā dabas ritmā, protams, bija visādi pārdzīvojumi,” savu stāstu iesāk Marija Mickeviča.
Ancveriņu skaistule – muižas Jūlija
Stāsts par vecmammu un mūsu dzimtu sākās Aglonas pagastā. Vecmamma Jūlija Daukšte bija dzimusi 1889. gadā Ancveriņos, bet vectēvs Pāvils Livdāns – 1876. gadā Livdānu ciemā. Vecmamma dzīvoja lielā saimē, bet viņas vecāki agri nomira, vispirms tēvs Donāts, tad māte Agate. Jūlijai bija vien 16 gadu, kad viņa palika par bāreni, turklāt viņas aprūpē palika divas mazas māsiņas. Vecmamma regulāri apmeklēja Aglonas baznīcu, jo auga ļoti ticīgā ģimenē, un laikam tas Livdāns Jūliju tur arī bija ieraudzījis. Bet Jūlijā bija iemīlējies kalpu puisis, ļoti glīts. Arī Jūlija bija ļoti skaista, ņipra meitene, apaļiem vaigiem un lielām zilām acīm. Domājot par savu tālāko dzīvi, Jūlija izvēlējās pārticību, nevis mīlestību, jo Livdāni prata saimniekot, bija turīgi. Kad Jūlija ar Pāvilu laulājās Aglonas baznīcā, prāvests bijis nikns, bāries, bet tomēr salaulājis viņus. Pirmo laiku viņi dzīvoja Livdānos, bet tur bija vēl arī Pāvila brāļi. Arī pirmais bērns – dēls Staņislavs – 1914. gadā pasaulē nāca Livdānos. 20. gadsimta sākums nāca ar pārmaiņām, bija zemes reforma, kad dalīja muižu zemi. Pāvils Livdāns izvilka lozē zemi Rušonā. Jūlija dikti pretojās, ļoti lūdza, lai vīrs izmaina lozi, lai ir tuvāk Aglonai. Pāvils tam nepiekrita, iejūdza zirgu, iesēdināja Jūliju ratos, un abi brauca skatīties, kur tad tā loze kritusi. Iebraucot Rušonā, Jūlija ieraudzīja baznīcu, un tā viņa vairs nepretojās likteņa lemtajam. Jo te arī bija baznīca! Pateicoties tam, mēs esam rušonieši. Bet lozē bija krituši “Pirtnieki” – Rušonas muižkungu pirmā māja, kas ir ar apmēram 500 gadu senu vēsturi, tur daudzu cilvēku mūži pagājuši. Kad Livdāni šurp atbrauca, mājā gan uzreiz nevarēja dzīvot – bija palikuši tikai pamati un sienas. Muižkungs Henriks Dimša 1903. gadā bija uzbūvējis jaunu muižas ēku blakām vecajai mājai, bet senā kunga māja bija palikusi novārtā, gāja zudībā, kuru tad Livdāni pamazām atjaunoja. Mājai baļķu sienas vēl bija, vectēvs tās apšuva. Istabas augšā zāģēja dēļus: viens vīrietis zāģi vilka no lejas, otrs – no augšas. Tam, kas bija lejā, bija grūti, jo virsū bira zāģu skaidas. Un pirmo jumtu mājai uzlika no salmiem, bet laikam bija slikti izkulti tie salmi, jo žurkas noēda jumtu. Jūlija ar Pāvilu saimniekoja ļoti labi, pat kalpus turējuši. Mājas apakšstāvā bija dzīvojamās istabas, krāsnis, tur arī pienotava ierīkota. Bija 10 govis, daudz zirgu, aitas, cūkas. Sviestu, krējumu un olas ar zirdziņu viņi veda uz Daugavpils tirgu. Tā tika sapelnīta nauda, lai mājai uzliktu metāla jumtu. Jūlija tāda paskarba bija. Lai arī pati nenāca no bagātas ģimenes, bet tas saimnieka gars viņai bija. Jūlijai patika izrīkot, un tas kurš strādāja, tas bija ļoti labs, jo sliņķus viņa necieta. Arī pati daudz strādāja. Viņai bija pat iesauka – muižas Jūlija. Dzīvojot Rušonā, ģimenē piedzima vēl divi bērni – Franciska (1919. gadā) un Janīna (1925. gadā), Marijas mamma. Tika pārdzīvots arī Pirmais pasaules karš, bet vienīgais, ko Jūlija par to karu pastāstīja, ka pilna ezermale bija ar munīciju. Sestdienās vienmēr kurējās lielais ceplis – tika cepta maizīte. Maizi cepa nedēļai. Man, nelielam bērnam, vecmamma mācīja šo darbu: vajadzēja salasīt kļavu lapas, uz tām tika likti maizes kukulīši, un pēdējais bija sakasnītis. Atceros, ka ar to maizes lāpstu nevarēju trāpīt krāsnī. Vecmamma daudzus tos virtuves darbus lika man darīt, bet es labprātāk bēgu prom. Man tēvs iemācīja visus lauku darbus – es pratu art ar zirgu, pratu pļaut, visu pratu, un man labāk patika lauku darbi, bet protu arī visu, ko iemācīja vecmamma. Un tā maize bija tik garšīga. Nezinu, kāpēc, bet mums gribējās veikala maizi nopirkt pagaršot. Tagad gan tik bieži domāju – kā es tagad apēstu vecmammas ceptās maizes šķēlīti… to brīnišķīgo.
Kara dzirnas
Atnāca Otrais pasaules karš. Dēls Staņislavs tika iesaukts vācu armijā. Bet, tā kā viņš bija Latvijas virsnieks, tad slēpās. Nu kurš gan grib doties karā? Taču kaimiņi pačukstēja, kam vajag. Tā Staņislavs aizgāja leģionāros. Karā viņu smagi ievainoja vēderā, stāstīja, ka viņš lūdzis, lai viņu nogalina, jo sāpes bija neizturamas, bet Staņislavu izkopa medmāsa no Austrijas. Viņa bija daudz vecāka par Staņislavu, un viņa aizveda puisi sev līdzi – viņi dzīvi nodzīvoja Londonā. Staņislavs vairs neatgriezās dzimtenē. Pirms došanās karā, no mātes atvadoties, Staņislavs pagalmā aiz mājas stūra iestādīja mazu osīti. Jūlija nevienu nelaida klāt tam, pat strazdu būrīti uzlikt neļāva. Tagad gan man ir tur putnu būrīši. Osis bija viņai piemiņa no dēla. Atceros, padomju gados Staņislavam ļāva atbraukt uz Rīgu ar kuģi, satikties ar māti. Bet nesapratām, kāpēc viņa atteicās braukt uz Rīgu, jo laikam bijās atkal pārdzīvot šķiršanās sāpes, tās izturēt. Viņa nebrauca. Franciska beidza Jaunaglonas katoļu ģimnāziju, pēc tam mācījās Kaucmindes mājturības skolā, tad Rīgā nostrādāja Tirdzniecības tehnikumā par pasniedzēju. Mana mamma Janīna skaisti dziedāja, viņa sapņoja par dziedātājas karjeru. Kara laikā vecmamma aizsūtījusi viņu uz Daugavpili mācīties kulināriju, šūšanu, visu, kas vajadzīgs mājsaimniecībai. Kara laikā mūsu mājās dzīvoja vācu komandants, bet blakus esošajā muižas ēkā atradās motociklistu vienība. Komandants vakarā ieradās, lika kājas uz galda, un Jūlijai vajadzēja ātri skriet klāt un raut tos zābakus nost. Bija jāliek vakariņu galdā olas, speķis un šņabis, – kur gribi, tur dabū to dzeramo. Iemācījies arī krieviski runāt, kliedzis: “Jaica nesi, i spek, i vodku.” Jūlija no komandanta acīm slēpusi gan Janīnu, gan kara bēgli Marusju, arī jaunu meiteni. Bet kaut kā komandants bija uzzinājis, ka pie mums dzīvo Marusja, un viņš Jūlijai pavēlējis, lai tik ved šurp Marusju. Jūlija atveda. Komandants pavēlēja Marusjai rītdienai vistu nokaut, noplūkt un sagatavot ēdamo. Jūlijai bija pieteikts nemaisīties pa kājām. Problēma bija tā, ka Marusja bija pilsētniece. Kas to lai zina, kas to vistu nokāva, varbūt arī Jūlija, bet Marusja to vistu bija slikti noplūkājusi, un kā viņa to sagatavoja, arī nav zināms. Bet, kad Marusja to vistu pasniegusi vakariņās komandantam, viņš laikam pusvakaru kliedzis: “Schwei-ne, schweine!” (“Cūka, cūka!”) No tā komandanta nebijis nekāda glābiņa, laikam ilgi dzīvojis tur, jo Jūlija, nekad iepriekš tādu grēka darbu nedarījusi, pa dzīvi ne piliena alkohola nelietoja, apakšstāvā (pagrabā) sāka taisīt savu brūvējumu – kandžu dzina. Jo kur lai to “vodka, vodka” piepērk? Nezinu, kur Jūlija to recepti dabūja, kā visu dabūja gatavu, nespēju iedomāties, bet viņa atrada izeju. Vācu laikā netālu bija ieslodzīti karagūstekņi. Viņi dzīvoja lielā badā, vārīja balandu zupu. Jūlija maizi cepa un nesa viņiem. Tur bija kāda skolotāja, kura pieteica vāciešiem bada streiku. Viņa no bada nomira.
Kolhoza dubļi savā kūtī
Kara beigās vectēvu Pāvilu stipri sasita laupītāji, staigāja tādi Voronovi. Viņš 1945. gadā nomira. Tā vecmamma Jūlija atsauca Janīnu atpakaļ uz mājām no mācībām Daugavpilī. Janīna bija spēka pilna tajā laikā, bet viņa bija smalka, neliela auguma, un viņa ara tos tīrumus un pļāva. Mājās tika ierīkota skola – bērnus mācīja divas skolotājas, viņām dzīvošanai bija atvēlētas divas istabas, bet Livdāni mitinājušies tikai vienā istabiņā. Mājas otrajā pusē bija ierīkots pagasts. Tikai 1950. gadā skola pārcēlās uz blakus esošo Rušonas muižas ēku un ieguva nosaukumu “Skudrīšu skola”, pateicoties bērnu čaklajiem darbiem. 1948. gadā Janīna apprecējās ar Jāni Mickeviču. Jūlija ļoti neatbalstīja savas jaunākās meitas kāzas, jo Janīna precējās aiz mīlestības, nevis pārticības dēļ. Precējās pretēji mātes uzskatiem. Jūlija pēc tam visu dzīvi pārmeta, ka meita izgāja pie ubaga vīra. Bet bagātība taču ir iedzīvojama, bet Jūlijai tas bija asinīs, ka vajag būt bagātai. Tāpēc Jūlijai nebija labas attiecības arī ar Janīnas vīra ģimeni. Mickeviči arī nāca no Aglonas pagasta, no Smaniem. Jānis skolā bija mācījies tikai divas klases. Viņa tēvs Vikentijs Mickevičs Jaunaglonas muižā pie muižkunga Reuta bijis par virssulaini. Kad muižkungs aizbraucis prom, emigrējis, Mickeviču ģimenes visa turība sabruka. Turklāt ģimenē auga četri bērni – Jānis, Ādams, kurš vēlāk krita karā, Anna un Viktors. 1948. gadā vairs nebija iespējams izturēt nodokļu smagumu, nācās iet kolhozā. Tad paņēma prom visus lopus, zirgus, visu inventāru, arklus. Jānis ļoti mīlēja dzīvniekus, sevišķi zirgus, tāpēc viņš aizgāja kopt zirgus, jo bija jau visādi cilvēki. Cits brauca un darīja tam zirdziņam pāri… Mamma savā kūtī brida kolhoza dubļus. Man visu dzīvi sāpe par mammu un tēti. Tēvs arī bija iesaukts leģionāros, bija ievainots. Tēvam un mammai bija kara salauzta jaunība… Tas jutās visu dzīvi. Mēs mammai arī piedzimām trīs bērni – 1950. gadā brālis Pēteris, 1952. gadā Rita un 1956. gadā – es, Marija. Piedzimām Aglonas slimnīcā. Es atceros, ka daudz cilvēku pie mums gāja ciemos, nebija tādas dienas, kad kāds neatnāktu vienkārši parunāties. Šajā istabā klāja galdu, mamma no virtuves atnesa zupu, ceptas olas ar speķi, un tad katrs savu dzīvi stāstīja, tad dziedāja. Man palika atmiņā “Aiz ezera balti bērzi”, mammai bija skaista balss. Kad ciemiņi gāja prom, vienmēr kaut kas tika iedots līdzi, jo pie mums vienmēr bija medus, gaļa, maize. Mamma slauca govis mūsu kūtī, kas jau bija kļuvusi par kolhoza fermu. Viņai bija ar rokām jāizslauc 21 govi, un no deviņu gadu vecuma gāju mammai palīgā slaukt trīs govis vakarā. Reiz mammai vajadzēja kaut kur aizbraukt, šķiet, uz Rīgu. Mājās palika tēvs, māsa un es, un mums tās govis vajadzēja izslaukt. Bet pie Brūnaļas nevarēja pienākt klāt. Mamma bija piestāstījusi, lai apģērbjam viņas drēbes, un viss būs labi, bet Brūnaļa “gāja pa gaisu”, ar ragiem un kājām pretī slaucējam… Līdz galam laikam neizslaucām, jo Brūnaļa uzvedās kā filmā “Cylvāka bārns”. Ļoti dusmīga bija. Mamma bija brīnišķīga saimniece, cepa tortes, pīrāgus, mums vienmēr viss kas garšīgs bija mājās. Un vēl viņa kopa bites. Kad ņēma laukā medu, man vajadzēja tos rāmīšus nest. Man tās bites bija ienaidnieces, jo mati bija pilni ar tām… Bet medus mums vienmēr bija daudz. Skudrīšu skolā pabeidzu četras klases. Uz skolu mani aizveda māsa, man līdzi bija rūtiņu un līniju burtnīca un zīmulis, un pateica, ka es tagad te mācīšos. Mācības turpināju Aglonā, kājām gāju tos septiņus kilometrus, vakarā atpakaļ. Arī sestdienās mācības bija. Tēvs prata amatnieka darbus, uzcēla pirti ezermalā. Tagad pagalmā mums baltā pirts. Kad tēvs strādāja mežniecībā, viņu aizsūtīja komandējumā – pirms Staburaga applūdināšanas tur tika izzāģēti koki. Ir saglabājušās arī vēsturiskas bildes. Tur Staburagā bija parks un kāpnes, cilvēki gāja atvadīties, raudāja pirms tā applūdināšanas. Tagad tas zem ūdens… Bet vecmamma Jūlija nekad nesēdēja rokas klēpī salikusi, pati darīja un citiem lika. Vajadzēja cūkām zāli lasīt, purvā ogas lasīt. Neviens ābols negāja zudībā. To atmiņu drumslu ir tik daudz…
Katram savs liktenis
1972. gadā Marijas brālis Pēteris traģiski gāja bojā 21 gada vecumā, kad bija atgriezies no dienesta. Viņš bija mežsargs, un viņa bojāeja saistīta ar malumedniekiem. Marija joprojām pārdzīvo šo traģisko notikumu. “Saka, ka ar laiku pāriet tās sāpes, man nav pārgājušas,” atzīstas Marija. Māsai Ritai piedzima pieci bērniņi, bet tad viņa saslima, un Marija viņu kopj jau 25 gadu garumā. “Mūsu dzimtā nebija neviena, kas tā sabruktu ar nerviem… Paņēmu tos bērniņus savā paspārnē un izaudzināju visus, tikai meitiņu bija paņēmusi viņas krustmāte uz Preiļiem. Es savā paspārnē ņemu visus, kas man prasa palīdzību. Dažreiz cilvēki mani nesaprot, jautā: kādēļ tu to dari? Es savādāk nevaru. Es nesūdzos par dzīvi, bet, protams, varbūt smagi ir tas, ka tagad domāju par sesto paaudzi: vai mājas būs apdzīvotas nākotnē? Man pašai ir meita Inta, un viņai divi bērniņi – Marija un Adriāns. Meitas ģimene dzīvo šeit mājā. Bet pirms tam strādāju Jaun-aglonas arodskolā (tā mainīja nosaukumus) – biju ražošanas apmācības meistare, mācīju traktoru praktisko vadīšanu, neilgi biju arī teorijas pasniedzēja. Kad sākās juku laiki un vajadzēja augstāko izglītību, aizgāju par meistari uz meiteņu grupu – skolā mācīja arī mājsaimnieces. Bet nebija pie sirds šis darbs, jo man vairāk patīk zemes darbi, kaut gan protu viesību galdus saklāt, visus ēdienus sagatavot, arī maizi cepu. Man bija darbs, kuru es mīlēju, bet sirds man visu laiku bija Rušonā. Jaunaglonā gāju uz dzīvokļa balkona un vienmēr vakaros skatījos uz šo pusi, ar sirdi biju Rušonā. Kāpēc izvēlējos mācīt par traktoriem? Laikam jau kaut kur bija iepotēts tas romantisms par tiem traktoriem, laikam mīlestība pret zemi. Tā zemes smarža man nekad nav bijusi vienaldzīga. Kā smaržo pavasarī uzartie tīrumi! Es neklātienē Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā studēju agronomos, bet to neizdevās pabeigt, jo nomira tēvs, vairs nevarēju izbraukāt. Arī mamma aizgāja mūžībā vēl jauna, man bija tikai 23 gadi, man visu dzīvi nav bijis mammas padoma, ar visu pašai tikt galā vajadzēja. Kad māsa Rita saslima, 2000. gadā atgriezos dzimtajās mājās uz palikšanu. Uz sienas bija mammas bilde, un todien bija mammas dzimšanas diena – 9. marts. Es sēdēju uz dīvāna un teicu: “Pēc tava prāta, māmiņ, esmu te.” Vecmamma gauži bija lūgusi mani, viņa man bija teikusi, ka novēlēs man māju. Spurojos pretī. Kam man tava sēta! Tēvs, slims gulēdams, lūdza nepamest māju. Tēvam neteicu neko, bet arī neko neapsolīju. Bet pēc tam klusībā sev apsolīju, ka neļaušu mājai postā iet. Es vienmēr biju sapņojusi par lielu ģimeni, jo ģimenē ir spēks. Visu laikos lūdzos Dievam, bet piedzima tikai Inta viena, gribējās vēl, un Dievs iedeva savādāk tos bērnus. Tā bija mana izvēle audzināt māsas bērnus, un mana otrā pusīte šo grūtumu neizturēja, lai gan bērnus paņēmām ar viņa piekrišanu. Ja tu ej uz priekšu, atpakaļ gaitu neslēdz. Ej līdz galam. Jā, man bija grūti, man bija pilna kūts lopu. Sēju sierus, pārdevu tos, pat uz mājām pēc tiem brauca, vajadzēja taču izdzīvot. Gāju darbā pat gaterī. Par lopiem arī – atbrauc tie pārpircēji, apmāna, samaksā mazāk. Drausmīgi grūti bija. Kā izturēju? Laikam jau tas vecmammas Jūlijas krampis, tas gara stiprums. Bet fiziskā stipruma dzīvē vien ir par maz, vajag būt garā stipram. Vecmamma bija ārkārtīgi strādīga, tas tiešām bija darba tikums. Tas lielais gara spēks vecmammai ļāva visu izturēt, arī kara laiku, un kad palika viena. To sāpi izturēt, noturēties. Bet pietika viņai arī sava negantuma, valdonīguma, daži cilvēki bijās no viņas. Bet, uz tās nāves gultas gulēdama, viņa sacīja: “Piedodiet, man visi, es savādāk nebūtu izturējusi.” Viņai vajadzēja tādai būt. Un par sevi padomājot, es arī agrāk savādāka biju. Cilvēks nevarēs izturēt dzīves smagumu, ja visu laiku būs mīksts, tāds labs, dzīvei vajadzīgs tas krampis. Nevar bez tā,” saka Marija Mickeviča. Ar Mariju mēs runājāmies ilgi – no atmiņu lādes viņa laukā cēla daudzus stāstus, gan par plašo ģimeni, gan muižkungiem, kas apkaimē dzīvojuši, apkārtni… Izstaigājām arī māju apkaimi – no kādas piekalnes labi pārskatāma visa “Pirtnieku” zeme, redzams Rušona ezers, turpat aiz žoga tiek atjaunota Rušonas muiža (tai tagad ir savi saimnieki, un tas jau būtu pavisam cits stāsts). Un vēl – no pagalma, no sētas logiem labi redzama Rušonas baznīca, kas vienmēr bijusi un ir tā vieta, kur Jūlijai un viņas pēcnācējiem pasmelties spēku. Paldies Marijai Mickevičai par stāstījumu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Marijas MICKEVIČAS albuma
Komentāri