Par savu kuplo saimi stāsta māmiņa Ina TUČE. Un viņas stāsts apliecina: skaistums ir vienkāršajā un kopīgajā.
– Esmu dzimusi Rēzeknes novada Lendžu pagastā daudzbērnu ģimenē, mammai un tētim esam astoņi bērni. Vēlāk dzīves ceļi vijās cauri Vidzemei, kur pavadīju savu bērnību un skolas gadus. Vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību, mums bija liela saimniecība, kur iemācījos slaukt govi, pļaut ar izkapti, veikt dārza darbus, skaldīt malku, arī iesist naglu un daudz, daudz citus lauku darbus. Tad vecāki nolēma atgriezties dzimtajā pusē, un mēs visi kopā atgriezāmies Latgalē. Liktenīgi, iepazinos ar savu dzīvesbiedru, kurš arī ir dzimis un tolaik dzīvoja Lendžos, tur arī apprecējāmies, tur dzima mūsu bērni. Kopš 2017. gada dzīvojam Lūznavas pagastā, kur iegādājāmies māju, kuru varam saukt par savas ģimenes mājām. Mūsu ģimenē ir trīs braši dēli, no kuriem pašreiz mājās dzīvo tikai jaunākais, jo abi vecākie jau ir pieauguši un kļuvuši patstāvīgi. Armands (24) kopš brīža, kad iemācījās runāt, sapņoja kļūt par karavīru. Var teikt, ka tā arī ir, jo viņš ir zemessargs, bet savu ikdienu gan nesaista ar militāro dzīvi. Kristers (19) ir ārzemēs, kur nostiprina un pilnveido savas svešvalodu zināšanas un gūst zināšanas un pieredzi, kuras varēs veiksmīgi pielietot, atgriežoties dzimtenē. Markuss (15) mācās Maltas vidusskolas 9. klasē un plāno kļūt par ugunsdzēsēju. Kopā ar mums dzīvo arī vīra māmiņa, kura savulaik palīdzēja mums auklēt un audzināt dēlus, bet tagad ir mūsu mājas gariņš, kurš mūs pavada un sagaida no mūsu ikdienas gaitām un rūpējas par mūsu mājdzīvniekiem.
– Vai jums ir kādi ikdienas vai svētku rituāli, kurus turat par svarīgiem ģimenē?
– Ikdienā, kā jau vairākumā ģimeņu, tās ir kopīgas brokastis un vakariņas un vismaz viena kopā pavadīta brīvdiena nedēļā, kad nododamies kopīgiem darbiem vai atpūtai. Kad visi trīs dēli dzīvoja pie mums, svētkus lielākoties svinējām ģimenes lokā. Ziemassvētkos cepām piparkūkas un speķraušus, kopā devāmies uz mežu pēc visskaistākās eglītes, kuru kopīgi rotājām. Jauno gadu sagaidīt devāmies uz Rēzekni, kur baudījām svētku salūtu. Lieldienās krāsojām olas, notika spraigas olu kaujas. Līgo svētkos devāmies pļavā, lai plūktu jāņuzāles, pinām vainagus, kurinājām ugunskuru. Ņemot vērā, ka vienmēr esmu bijusi pašdarbniece, tad kā ģimenes tradīciju var pieminēt vietējos kultūras pasākumus, kurus apmeklējām visa ģimene kopā. Mamma uzstājās, ģimene zālē skatījās un klausījās. Mums patīk pavadīt kopīgi laiku, dodoties izbraucienos pa Latviju. Tādējādi mēs izzinām mūsu valsts vēsturi, kultūru, dabu, tas ir laiks, kad nododamies ilgām sarunām un diskusijām, arī spēlēm. Mēs Vecgada vakarā ņemam katrs divas papīra lapas, uz vienas no tām uzrakstām visu, ko vēlamies atstāt vecajā gadā, un sadedzinām tās, simboliski sadedzinot visu slikto. Uz otrās lapas rakstām savas vēlmes jaunajam gadam, tad tās skaisti iepakojam un noliekam glabāšanā.
– Kas jums sagādā vislielāko prieku vecāku lomā?
– Būt par vecākiem tā ir Dieva svētība. Mēs ar vīru esam trīskārši svētīti, mums ir trīs dzimtas turpinātāji. Prieks ir par to, ka esam izaudzinājuši trīs lieliskus vīriešus, par kuriem jūtamies lepni. Ikviens bērna sasniegums ir vecāku prieks. Kad mūsu dēls nepaiet garām cita nelaimei, mēs esam lepni, jo saprotam, ka esam izaudzinājuši iejūtīgu un sirsnīgu cilvēku. Kad pusaudžu vecumā dēls nekautrējas un publiski var apskaut savu mammu, es zinu, ka dēls lepojas ar mani. Kad dēls, nonākot grūtībās, vispirms pēc palīdzības vēršas pie tēva, mēs zinām, ka mums uzticas. Laimīgi bērni ir vecāku prieks!
– Kā bērni ir mainījuši jūsu dzīves uztveri?
– Bērni dzīvei piešķir jēgu, viņi to padara jēgpilnu. Bērnu esība liek nepadoties, vienmēr cīnīties, liek cerēt un ticēt, ka viss izdosies! Bērni māca mums mīlestību, māca mīlēt par to, ka esi, bez iemesla. Bērni – tā ir atbildības sajūta, bērns – tas ir uz mūžu.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko sastopaties kā trīs dēlu vecāki?
– Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai brāļos varu ieaudzināt ciešu draudzību, lai viņi līdz šūniņām apzinātos cits cita vērtību, jo, tikai dzīvojot draudzīgi, viņiem neviena dzīves vētra nebūs postoša. Pie izaicinājumiem var pieskaitīt uzmanības pārdali, tas ir gana sarežģīti, lai kādā mirklī kāds no bērniem nejūtas uzmanības un mīlestības apdalīts. Jo, ar bērna acīm raugoties, tas izskatās pavisam citādi nekā no vecāku skatupunkta. Izaicinājums ir arī atrast laiku sev, lai neizdegtu, lai saglabātu sevī sievieti, un arī attīstīties profesionāli.
– Kādas īpašības jūs visvairāk vēlaties redzēt savos bērnos pieaugot?
– Sirsnību un līdzcietību, mērķtiecību, vīrišķību un atbildības sajūtu, līdzsvara sajūtu, patriotismu, bet galvenais, lai ir laimīgi, mīlēti un mīloši!
– Kā menedžējat ģimenes budžetu ar trīs bērniem? Vai bērni jau no mazotnes iesaistīti sapratnē par naudas vērtību?
– Es nedomāju, ka ar vīru esam labi menedžeri naudas jautājumos. Iespējams, tas tādēļ, ka augām padomju laikos vai es – daudzbērnu ģimenē, bet mēs centāmies lutināt bērnus. Mums bija svarīgi, lai bērniem ir rotaļlietas, kuras viņi vēlējās, lai viņiem ir apģērbs, kāds viņiem patika, bērnu vajadzības un vēlmes mums vienmēr bija prioritāte. Bet par finanšu plūsmu mēs ģimenē runājām daudz. Skaidrojām, kā nauda tiek pelnīta, kopīgi uzskaitījām izdevumus, meklējām kompromisus. Bērni zināja naudas vērtību, patiesībā viņu vēlmes nebija astronomiskas, lai arī ļoti priecājās par dāvanām un ekstrām, nekad nebija aizvainojuma vai dusmu situācijās, kad nevarējām sarūpēt to, ko viņi bija vēlējušies saņemt.
– Kā, jūsuprāt, Latvijā tiek atbalstītas ģimenes ar trīs un vairāk bērniem?
– Šis nav viennozīmīgs jautājums, un mana nostāja tajā var būt nepopulāra. Kad mūsu vecvecāki un vecāki veidoja daudzbērnu ģimenes, kad bija kara laiks, nekādu atbalstu un pabalstu nebija, bet bērni bija! Neviens negaidīja, necerēja un nesaņēma nekādus pabalstus, visi strādāja, cīnījās par izdzīvošanu, tostarp kopa tradīcijas, svinēja svētkus un bija laimīgi. Mēs bērnus dzemdējam sev, nevis valstij, nevis, lai saņemtu kādus labumus. Protams, ir patīkami, kad saņem kādu atbalstu, bet tas nevar kļūt par pamatu tam, lai un vai veidotu ģimeni, dzemdētu bērnus. Man nešķiet, ka valsts atbalsta trūkums ir pie vainas mūsu demogrāfiskajam stāvoklim. Kaut kas vai pat daudz kas ir mainījies sabiedrības domāšanas veidā, dzīves uztverē, ir mainījušās vērtības. Mēs esam kļuvuši par patērētāju sabiedrību, mēs vairs neesam devēji, radītāji.
– Kādus uzlabojumus jūs vēlētos redzēt valsts politikā attiecībā uz daudzbērnu ģimenēm?
– Valsts politikai noteikti vajadzētu rūpēties par to, lai mūsu bērni saņemtu kvalitatīvu, bezmaksas izglītību maksimāli tuvāk dzīvesvietai. Noteikti ir jānodrošina bezmaksas pilnvērtīga, kvalitatīva medicīniskā aprūpe. Ir jāveicina ģimeņu atgriešanās lauku reģionos, piemēram, daudzbērnu ģimenēm nodrošinot bezmaksas dzīvojamo platību laukos. Tādējādi laukos atgrieztos dzīvība, tiktu saglabātas skolas, jo, kā zinām, kur ir skola, tur ir tagadne un nākotne. Daudzbērnu vecākiem vajadzētu piešķirt nodokļu atlaides, jo viss, ko vecāki spēj ietaupīt, tiek ieguldīts bērnos.
– Kā saglabājat līdzsvaru starp darbu, bērniem un attiecībām?
– Mūsu ģimenē viss harmoniski līdzsvarojas. Bērni vienmēr zināja un dzīvoja vidē, kad abi vecāki strādā. No rīta visi dodas ikdienas gaitās: bērnudārzs, skola, darbs; vakarā visi ir mājās: vecāki un bērni veic mājas darbus; brīvdienās visa ģimene ir kopā. Kad bērni bija mazi, mums ļoti liels atbalsts bija vecmamma un vectēvs, kuri rūpējās par mazdēliem, kad mēs, vecāki, strādājām. Runājot par attiecībām ar vīru, mūsu attiecībās bērni nenogurdināja, viņi bija iekš mūsu attiecībām. Mums nebija vēlmes “aizbēgt”, lai pabūtu divvientulībā, mēs ar mūsu bērniem vienmēr bijām viens vesels, nedalāmība. Tagad, kad māja kļūst arvien tukšāka, varam vairāk laika veltīt viens otram, iepazīt viens otru no jauna. Mūsu attiecībās iestājas “otrā elpa”!
– Kā tiekat galā ar nogurumu un stresa situācijām?
– Kad ir nogurums, vajag atpūsties, to arī esam iemācījušies. Bērni pat tad, kad bija pavisam mazi, mūs nemodināja, ja bijām aizmiguši, viņi prata klusītiņām savā nodabā spēlēties, līdz mēs pamostamies. Šajās situācijās mums arī palīdzēja vecmamma un vectēvs. Runājot par stresa situācijām, mēs atklāti sakām, ka ir stress, ir kaut kāda konkrēta problēma. Arī bērniem tika stāstīts, ka, piemēram, mammai vai tētim nav garastāvokļa, ka nav vieta jokiem un spēlēm. Iespēju robežās stāstījām par to, kāpēc mums nav laba oma. Mēs savā ģimenē esam iemācījušies runāt, sarunāties, būt saklausītiem, un tas mums ir līdzējis pārvarēt daudz grūtību.
– Kāds ir vislabākais padoms, ko esat saņēmuši audzināšanā?
– Runāt ar bērnu kā ar sev līdzvērtīgu. Iemācīties atzīt kļūdas un, ja esi nodarījis pāri, atvainoties bērna priekšā. Tev ir jāsaprot bērns, nevis bērnam tevi, jo tu esi bijis bērns, bet bērns vēl nav bijis pieaugušais.
– Jūsu ieteikums citiem vecākiem, kā saglabāt mieru, kā audzināt ar prieku, kā atrast laiku sev.
– Diemžēl šajā jautājumā nav padoma, kas derētu visiem, bet ir mūžīgā vērtība – mīlestība. Mīliet sevi, mīliet savus bērnus! Runājiet un dzirdiet cits citu! Esiet pateicīgi par visu, ko dzīve dāvā! Ja Dievs ir uzdāvinājis jums bērniņu, sargājiet un lolojiet to kā vislielāko dārgumu! Bērni izaug ātri, būs laiks sev, ticiet man, pagūsiet no dzīves gūt visas baudas!
– Vai ir kāds Ziemassvētku vai Jaungada notikums ģimenē, ko vienmēr atceraties?
– Mēs tad jau dzīvojām savās mājās Lūznavas pagastā, bērni jau bija krietni paaugušies un bija uz tās robežas, kad sāka šaubīties par Salavecīša esamību. Ziemassvētku vakarā bērniem teicām, ka mums jāaizbrauc uz veikalu, iesēdāmies mašīnā un devāmies projām. Dāvanas, protams, bija iepriekš sarūpētas. Uz lielceļa atstājām mašīnu, vīrs klusām pielavījās pie mājas, skaļi pieklauvēja pie loga un skrēja projām, atstādams dāvanu maisu zem ārā izrotātās Ziemassvētku eglītes. Bērni bija izskrējuši laukā, sniegā pēdas pētījuši un atraduši dāvanu maisu. Zvanīja mums, lai stāstītu, ko piedzīvojuši… tik daudz emociju bija bērnu balsīs! Atbraucām uz mājām, un bērni aizgūtnēm stāstīja, kā sabijušies no klauvējiena pie loga, kā pa tumsu ārā sniegā pēdas pētījuši, kā dāvanu maisu atraduši! Šķiet, tas bija pēdējais gads, kad puikas patiesi ticēja Salaveča esībai.
– Kādi jums solās būt šie Ziemassvētki, un kāds ir jūsu novēlējums cilvēkiem līdzās?
– Šogad, kā ierasts, svētkus pavadīsim mājās klusi un mierīgi. Ģimenei pilnā sastāvā kopā būt neizdosies. Bērniem kļūstot lielākiem, taustāmās dāvanas kļūst arvien simboliskākas, tā vietā gūstam un apzināmies garīgās dāvanas. Eglīti visdrīzāk rotāsim ārā, lai priecētu sevi un garāmbraucošos. Apmeklēsim baznīcu un kādu kultūras pasākumu, kuru, kā jau ierasts, mūsu novadā šogad netrūkst. Ziemassvētki mums kļūst par vairāk iekšējiem svētkiem, mazāk ārišķīgiem. Cilvēkiem līdzās novēlu sava dzejoļa rindas:
Ziemas vakars svētku gaidās,
Jūties kā pasakā, brīnumu gaidot,
Gaismiņas iemirdzas te un tur,
Sirsniņa ietrīsas kā bērnībā.
Uz debesīm acis skatienu vērš,
Lūpas klusi vēlēšanos teic,
Varbūt tā tālā zvaigzne, kas iemirdzas,
Lūgšanu sadzirdēs un krītot piepildīs.
Kā gaisma, kas pār tumsu varu gūs,
Mēs sevī spēku radīsim, lai ietu,
Mēs jaunus sapņu tīklus audīsim,
Tos ar mīlestību rotāsim,
Lai visam gadam pietiek prieka,
Kas svētvakara mirklī gūts,
Nāc, Ziemassvētku zvaigzne, iemirdzies,
Lai cilvēkiem virs zemes priecīgs prāts!
Ilze SONDORE
Foto no Tuču ģimenes albuma
Komentāri