“Labākās lietas notiek, kad dari to, ko mīli,” saka IK “Lauku garša Latgales sirdī” īpašniece Zigrīda VASIĻKOVA.
Kūku un dažādu konditorejas izstrādājumu gatavošana vienmēr bijusi Zigrīdas sirdslieta. Nu jau vairākus gadus vaļasprieks ir kļuvis par nodarbošanos. Viņas ceptās tortes un kūkas nogaršotas un iecienītas ne tikai pašmājās – Bērzgalē, bet arī daudzviet citur.
Ciemojoties pie saimnieces, ar patiesu baudu vēroju Zigrīdas un viņas mazdēliņa Dāvida aizrautīgo darbošanos virtuvē. Jau pēc brīža galdā tiek likti gardi svaigi cepti pīrādziņi, kūp aromātiska zāļu tēja…
– Zigrīda, ar ko viss sākās?
– Esmu pedagoģe, ilgus gadus strādāju Adamovas speciālajā internātskolā audzināšanas darbā ar bērniem. Kā arī vadīju sporta teā-tri un muzikāli dramatisko pulciņu, jo spēlēju ģitāru un darbojos muzikālajā grupā. Dzīve ritēja Adamovā, bet Bērzgale ir dzimtā vieta. Vecāki 1961. gadā uzcēla šo māju, kurā pašlaik notiek mūsu saruna, un visu savu darba mūžu veltījusi Bērzgales skolēniem. Ar gadiem māja palika bez saimniekiem. Sakrita tā, ka tajā gadā, kad aizslēdza Adamovas skolu, zaudēju arī mammu. Tētis jau bija miris. Un vajadzēja domāt, ko tagad darīt. Grābju lapas, iet garām viens otrs iedzīvotājs, prasa, kāpēc nerakstu nekādu projektu, lai šeit varētu kaut ko uzsākt, jo man ir izglītība arī projektu vadībā. Kļuvu bezdarbniece, piedāvāja darbu citā skolā, bet izlēmu, ka man to nevajag. Par atlaišanas pabalstu nomainīju mājai jumtu. Kā bezdarbniece aizgāju uz konsultāciju, un man atkal jautā, kāpēc tikai citiem rakstu projektus. Piedāvāja startēt uzņēmējdarbības uzsākšanas programmā. Ideja bija kaut ko izveidot šajā skaistajā dabas nostūrī – vecāku mājā, kas atrodas muižas parka teritorijā, lai tā būtu atvērta draugiem, citiem cilvēkiem, lai te kūsātu dzīvība, kā tas bija manu vecāku laikā, kuri bija ļoti sabiedriski aktīvi un interesanti cilvēki. Paveicās, iesniegto projektu atbalstīja, un pamazām sākām remontēt mājas iekšpusi. Par iegūtajiem līdzekļiem nākamajā – LEADER projektā ātri vien uzcēlām pirtiņu. Piedāvājam viesu izmitināšanu un pirtiņas baudīšanu. Kūkas intereses līmenī cepu jau kopš 7. klases. Vecmāmiņas māsa Anna no Lendžiem bija kāzu saimniece apkārtnē un paņēma mani par mācekli. Viņa bija stingra sieviete, dresēja mani. Bija jāgatavo viss, kas uz galda, tāpēc cepām arī lauku tortes. Ar tām tad arī viss sākās.
– Kāpēc tieši tortes, kūkas?
– Tortes un kūkas vienmēr saistās ar kaut ko skaistu, priecīgu, svētkiem. Tās visas ir cilvēku sajūtas. Cilvēki meklē tajās savas sajūtas, ko kaut kad ir piedzīvojuši. Vienā pasākumā kāds jaunietis, nogaršojis manas kūkas, atcerējās, ka viņa vecmāmiņa cepusi tādas.
– Vai nosaukumi pašražotajai produkcijai ir pašu izdomāti?
– Ir gan tradicionāli nosaukumi, gan tādi, kas saistās ar dažādiem notikumiem, cilvēkiem. Piemēram, lauku biskvīta torte “Anna” ir tāpēc, ka šīs tortes recepti man devusi Anna. Man ir mammas māsa Anna, tēva māsa Anna, vecmammas māsa Anna. Un Bērzgalē taču ir Annas baznīca. Ar muzikālās apvienības “Renojausma” draugiem ir radīta aprikožu–maskarpone kūka “Zorro”, kas joprojām ir grupas dalībnieku mīļākā kūka no “Lauku garša Latgales sirdī” piedāvājumu klāsta.
– Cik kilogramus smaga ir bijusi jūsu lielākā torte?
– Tā bija iespaidīga – 22 kg. Jāpiebilst, ka arī piegādāt savus radošos darbus nav viegli, it īpaši, ja ceļš nav līdzens. Ļoti atbildīgs moments.
– Ir kāds savs noslēpums labajai garšai?
– Lielais noslēpums laikam ir tas, ka visi produkti ir ļoti pārdomāti. Piemēram, neizmantoju veikalā pirktās olas, bet iegādājos tās vietējā saimniecībā Ozolmuižas pagastā.
– Savas prasmes nododat arī citiem?
– Jā, piedāvājam radošās darbnīcas. Manā vadībā var pagatavot kādu no saldajiem našķiem, to baudīt ar aromātiskām, ekoloģiskā vidē ievāktām zāļu tējām un medus produktiem. Patīk darboties ar bērniem. Vadīju daudzas meistarklases ukraiņu bērniem un viņu vecākiem.
– Kā reklamējat savus pakalpojumus?
– Cilvēki parasti cits citam noreklamē mūs. Mājaslapa pašlaik neaktīva, neatliek tam laika, jo sāku strādāt Rēzeknes Bērnu-jaunatnes sporta skolā. Aicina piedalīties dažādos tirdziņos, bet nesanāk, pamatdarbs prasa daudz laika. Skaidrs, ka mazā uzņēmējdarbība nevar būt vienīgais maizes darbs. Tā ir vaļasprieka līmenī.
– Jūsu novēlējums cilvēkiem, kuriem arī ir vēlme uzsākt savu uzņēmējdarbību?
– Ticēt saviem sapņiem un izmantot visas iespējas!
Ilzes Sondores foto
Kāda ir latgales garša?
Dziedātājs, TV raidījumu un pasākumu vadītājs dzīvespriecīgais un atraktīvais Roberto MELONI ļoti iemīlējis Latgali un tās cilvēkus, iepazinies ar daudziem darbīgiem, uzņēmīgiem latgaliešiem, degustējis viņu ražotos produktus. Tāpēc tautā iemīļotajam itālim jautāju, kādu viņš sajūt Latgales garšu.
– Man Latgale ļoti atgādina Sardīniju, no kurienes es nāku. Viesmīlība, sirsnība, ģimeniskums, lielas ēdiena porcijas un vienkāršība, kas man ļoti patīk. Bieži sanāk braukt uz Latgali uzstāties, un bieži pasākumi ir saistīti ar virtuvi. Piemēram, pagājušajā gadā viens no skaistākajiem pasākumiem, kur esmu bijis, – “La Dolce Vita” Krāslavā. Fantastiski organizēts pasākums. Tur bija itāļu–latgaliešu pagalmiņš, dažādi ēdieni, kas saistīti ar Latgali un Itāliju. Salikums Latgale–Itālija bija tik perfekts! Latgalieši jautri, viņiem patīk izklaidēties. Kad latgalietis smejas, var dzirdēt tālumā. Tikpat sulīgi kā smiekli ir Latgales ēdieni. Katrā vietā Latgalē ir ne tikai savas garšas, bet arī savas personības, ar kurām man asociējas konkrēta vieta. Tur ir harisma, stipri raksturi. Tā ir skaista, kolorīta zeme. Piemēram, vienmēr atcerēšos Maizes muzeju Aglonā un Viju Kudiņu. Man Latgales sievietes, kā Vija, atgādina manu mammu. Stipras kā kolonnas – ģimenes un sabiedrības kolonnas, uz kurām var balstīties, no kurām var iedvesmoties. Latgale ir katoļu zeme. Arī tāpēc man tā atgādina Sardīniju. Manai mammai vienmēr, kad gatavoja ēdienu, bija svarīgi, lai ir Dieva svētība. Svētdienās jau sešos no rīta mūsu virtuvē sāka burbuļot tomātu mērce ar maltu gaļu (bolonjeze), kas uz lēnas uguns tiek gatavota apmēram četras stundas, un fonā obligāti skanēja kristīgais radio, lai būtu garšīgāk, lai būtu Dieva svētība. Tāpēc, kad Latgalē redzu krustiņu uz maizes, uzreiz nāk atmiņas no mājām. Cik garšīgs siers Preiļos! Un prātā uzreiz nāk dziedošā gide Irēna Kjarkuža. Pie manis raidījumā viņa gatavoja dievīgu karsto zupu ar čedaru. Dagdā atmiņas no bērnības un jaunības uzjundīja kultūras nama vadītāja Solvita Plivča, kura gatavoja mežacūkas medaljonus. Sardīnijā mēs arī gatavojam cūkgaļas medaljonus. Viens no skaistākajiem pārsteigumiem, kas saistīts ar smaržām un garšām, šogad nāca no Maltas kultūras nama vadītājas Mārītes. Uz Maltu aizbraucu februā-rī, bet novembrī man tika veikta operācija. Tas bija pirmais lielais izbrauciens pēc operācijas. Zāle pārpildīta, mīlestības apliecinājumi, labas veselības vēlējumi… Man uzdāvināja Maltas medu un, pasniedzot to, teica, ka Sardīnijā ir saule, bet Latgalē, kad ir ziema, tumši, auksti vakari, tiekot vērtas vaļā Latgales saules burciņas, tas ir, medus. Un tiešām šis medus vakaros man bija kā laba kompānija, kā arī viens no top palīgiem imūnsistēmas nostiprināšanā. Ludza man asociējas ar kultūras nama vadītāju Valentīnu Razumovsku, kura mani sagaidīja ar vietējiem cepumiem. Ārprāts, cik garšīgi! Daugavpilī pāris gadus spēlēju teātrī. Tur talanti, sākot ar teātra direktoru Oļegu Šapošņikovu. Šogad ļoti sērīgi, ka aizsaulē aizgāja Maija Korkliša, ar kuru kopā biju spēlējis teātrī. Viļakā ir priesteris Guntars – vienkārši super! Un no Viļakas vienmēr paliks atmiņā arī viena īpaša garša – “Kotiņu” grūbas ar putukrējumu, kanēli un žāvētām rozīnēm. Ļoti garšīgi! Ar kādu mīļumu Kārsavā Ināra Rasima stāstīja par galdā liktajiem saviem produktiem! Ar Gunti Rasimu kādreiz kopā bijām “Talantu fabrikā”. Un Kristaps Rasims tik talantīgs! Vienmēr iesaku viņu kā pasākumu vadītāju. Viļānos gribu pieminēt sirsnīgo Annas kundzi. Riebiņos dzīvo vietējā Parisa Hiltone – kultūras cilvēks Ilga Poi-šāne. Tur arī cilvēki dzied, dejo, spēlē, skaļi smejas. Tāda dzīvība, kas, piedodiet, bet man reizēm citās Latvijas vietās pietrūkst. Un tāpēc, manuprāt, ir latviešiem tā baltā skaudība pret latgaliešiem. Pie Krāslavas – “Karina Home” foršā Karīna Stivriņa, kura man uzdāvināja dievīgu kūku. Patiess prieks bija nesen atkal tikties. Un kā lai nepiemin šmakovku, ko šeit sauc arī par samagonku. Sardīnijā mums arī ir sava šmakovka, mēs ar to lepojamies. Un tas nav saistībā ar dzeršanu, nē, tas ir saistībā ar stabilām vērtībām, kas nāk no mūsu zemes. Redzu, ka arī Latgales iedzīvotāji ir lepni par savu šmakovku. Latgales garša – tā ir salikums, mozaīka no cilvēkiem, raksturiem, jautrības, mīlestības, sirsnības, viesmīlības, siltuma un zemes, no kurienes nāk enerģija. Un tā enerģija ir ielikta cilvēkos caur dziesmām, dejām, ēdienu, minimālismu. Latgales ražotājiem novēlu turpināt tikpat garšīgi un sulīgi gatavot un ražot. Viņi paši varbūt pat nenovērtē, cik daudz dara, padarot citu cilvēku dzīvi veselīgāku, dzīvespriecīgāku, saulaināku. Produkti, kas nāk no Latgales, ir kā Dieva dāvana. Lai gan ir grūti, tomēr jācenšas, jāturas, jo viņu produkcijai ļoti augsta, nenovērtējama kvalitāte. Esmu priecīgs, ka drīz atkal būšu Latgalē. 3. augustā tiksimies Rēzeknē!
Foto no Roberto arhīva
Ilze SONDORE
Komentāri