Regulāri forsmažori
LUBĀNU ģimene pirms gada no Blontiem pārcēlās uz bijušo Cirmas skolas ēku Ludzas novadā. Bērni mācās Ludzā, pirmsskolas vecuma bērni – Blontu bērnudārzā. Bērniem šeit ir daudz vietas, vecāki jau iestādījuši sakņudārzu, apgriezuši vecās ābeles, iegādājušies vistas un plāno izveidot rotaļu laukumu. Mēs vienojāmies satikties ar
Jeļenu Lubāni
parastas darba dienas pēcpusdienā – es gribēju pasēdēt ar viņu divatā virtuvē pie tējas tases un izjautāt par daudzbērnu mātes ikdienu, bet pēc tam satikt bērnus no skolas autobusa. Bet kas to deva! Neparedzēti notikumi sākās jau pēc stundas. Atskanēja telefona zvans: četriem bērniem stundas bija beigušās, bet līdz autobusam – vēl trīs stundas. Lai bērni bezmērķīgi neklīstu pa pilsētu, jābrauc viņiem pakaļ. Līdz Ludzai un atpakaļ – 25 km. Bet vakarā mammu gaida vēl viens brauciens – pēc bērnudārzniekiem uz Blontiem – vēl 40 km. Ja kāds pēc mūzikas skolas nepaspēj uz skolas autobusu, jābrauc arī pēc viņa. Ja kāds saslimst, jāved pie ārsta. Tas nozīmē, ka Ļena diezgan daudz laika pavada pie stūres. Viens, bet būtisks, dzīves trūkums laukos ir tas, ka ģimene dzīvo vietā, kur nav sabiedriskā transporta, atzina Ļena. Tētis strādā Rēzeknē, ģimenei ir divas automašīnas, tāpēc ceļš ir dārgs. Brīvlaikā braukāšanas būs mazāk, un varēs nedaudz atpūsties.
Mācību grāmatas
Virtuve atrodas bijušajā klases telpā. Pie sienas ir milzīga skolas tāfele, uz kuras mamma veic piezīmes – kuram kāda stunda, ko nopirkt, kuram koncerts, kuram pārbaudes darbs. Tas ir ļoti ērti. Par izglītības sistēmu, īpaši par mācību grāmatām, Ļenai ir savs viedoklis: – Mēs mācāmies angļu valodu. Atveriet mācību grāmatu – tur ir tikai attēls, vārda nav ne angļu, ne latviešu valodā, transkripcijas nav. Mācieties, kā gribat. Vecākiem jāņem dators, pašiem jāmeklē, jāatrod izruna, lai bērns dzirdētu, kā vārdu izrunā. Un jāzīmē uz tāfeles, lai bērni varētu saprast.
Par formu
Ģimenes septiņi vecākie bērni mācās vai mācījās Ludzas mūzikas skolā. Jeļena Lubāne ir ļoti priecīga, ka mūzikas skolā ir formas tērps, jo tas ir ļoti ērti – nav jāuztraucas par to, ko vilkt mugurā. Visvairāk naudas tiek tērēts apaviem – sporta, maiņas apaviem, ielas apaviem, apaviem koncertiem un baseinam… Bērni aug, apavi nolietojas un jāmaina katru sezonu. Īpašas galvassāpes sagādā zeķubikses sešām meitenēm. Tās ātri plīst, bet ir dārgas, maksā no trim līdz sešiem eiro. Bērnu zeķubikses! Puišus apģērbt ir daudz vieglāk.
Izklaides
Bezmaksas izklaides lielai ģimenei, kas dzīvo ārpus pilsētas, izmaksā tikai degvielas cenu. Bet maksas izklaides, protams, ir dārgs prieks. Īpaši karuseļi, kur piecu minūšu laikā var iztērēt 30–40 eiro. Prieks, ka zoodārza apmeklējums pirms diviem gadiem ģimenei bija bez maksas – braucienu uz Rīgu apmaksāja pašvaldība, un biļetes viņiem kā “Latvijas Goda ģimenes” konkursa uzvarētājiem bija bez maksas. Ģimene cenšas apmaksāt bērniem braucienu uz vasaras nometni Daugavpilī, kur visa saime var doties uz dažām dienām un pavadīt laiku kopā.
Katram savs raksturs
Bērniem skolā klājas labi, taču viņiem nepieciešama pastāvīga uzraudzība, teica mamma Ļena. Daži mācās paši, dažiem tas ir jāatgādina. Katram savs raksturs, visi bērni ir atšķirīgi. Viscītīgākā un centīgākā ir Maija, viņa mācās otrajā klasē. Viņa var stundām ilgi rakstīt, zīmēt un pildīt mājasdarbus. Ieva ir gadu vecāka par Maiju, bet mācības viņu neinteresē, viņa ir aktīvāka un sportiskāka, viņai patīk kustēties. Bērni aug dažādi, atzīst mamma. Vecākajam dēlam Emīlam šovasar paliks 16 gadi, viņš beidz devīto klasi un plāno stāties Malnavas koledžā, vēlas kļūt par automehāniķi. Viņš par to sapņo jau vairākus gadus, jo grib būt kā tētis. Emīla tēvs strādā Rēzeknē tehniskās apskates stacijā. Visi ģimenes locekļi – tētis, mamma, vecmāmiņa un vectētiņš – vada mašīnu. Vecāku ietekme uz profesijas izvēli ir nenoliedzama. Vecāki pret dēla izvēli izturas saprotoši. Emīls labi orientējas tehnikā, un mamma domā, ka dzīvē viņš strādās ar rokām. Otrais dēls Dominiks par tehniku neinteresējas, viņš ir erudītākais ģimenē, labi mācās, lasa gudras grāmatas, spēlē šahu un pastāvīgi nāk klajā ar dažādām idejām. Visticamāk, viņš strādās ar galvu, sēdēs birojā un spaidīs pogas, smejas mamma.
Vai ir grūti būt daudzbērnu mātei?
Protams, mēs runājām arī par to, cik grūti ir būt daudzbērnu mātei. Ļena godīgi atbildēja: – Jā, tas ir grūti. Varbūt tas nav tik biedējoši, kā daudzi cilvēki iedomājas. Īpaši grūti ir, kad ir vairāki mazi bērni. Kad bērni paaugušies, tad jau vieglāk.
Uz dzemdību namu – kā uz mājām
Daudz labu vārdu dzirdēju par Rēzeknes slimnīcas Dzemdību nodaļu, kur piedzima astoņi no 10 Lubānu ģimenes bērniem. – Es tur jau esmu savējā, – smejas Ļena. – Pazīstu visus ārstus, viņi visi ir labi, visi ir savā vietā un zina savu darbu. Ļena ir lasījusi internetā sliktas atsauksmes par Rēzeknes slimnīcas Dzemdību nodaļu, bet viņa tām nepiekrīt. Tikai vienu reizi ārste atļāvās pacelt uz viņu balsi, bet Ļena par to neuztraucas – ārsti arī ir cilvēki, viņi nogurst, un arī dzemdētājas ir dažādas. Ļena ir redzējusi tādas, kuras lamājas, nevienu neklausa un kliedz: “Negribu, nedarīšu!” Es jau zinu, ka ir vienkārši jāieklausās tajā, ko ārsti tev saka, un nevajag būt gudrākam par ārstiem. Cilvēki saskatījušies visādus blogerus… Ļena ir pārliecināta, ka ārstiem vajag uzticēties. Viņa vienmēr bija paklausīga, un viss noritēja labi, tāpēc komentāros viņa aizstāv savus pazīstamos ārstus.
Tētis sponsorē vaļaspriekus
Lubānu ģimenē tēvs ir tehnisks cilvēks, bet mamma – humanitāro zinātņu pārstāve, viņai labi padodas valodas. Agrāk Ļenai patika lasīt, tagad tam neatliek laika. – Es protu šūt un adīt, bet man nepietiek laika, – viņa saka. – Man ir groziņš, kurā glabāju adāmadatas, ņemu to līdzi, kad man ar bērniem jābrauc uz slimnīcu. Agrāk es adīju, arī gaidot rindā pie ārsta. Ļena atzina, ka tad, kad viņai nebija bērnu, viņu neinteresēja arī radošums. Bet, kad parādījās bērni, viņa aizrāvās: šūšana, adīšana, kūkas, stādi, puķes… Ģimenes galva Jānis sedz izdevumus par visiem sievas radošajiem vaļaspriekiem.
Pamanīt talantu
Es pamanīju, ka šajā ģimenē vecāki rūpīgi vēro savus bērnus, pamana viņu talantus un attīsta tos. Vienam nopērk enciklopēdiju, otram – instrumentu komplektu, trešajam – šahu. Tikai mūzikas ins-trumentus pērk visiem. Šajā ģimenē visiem patīk dziedāt un spēlēt. Starp citu, pie mājas durvīm pamanīju vairākus dažāda izmēra velosipēdus. Tas nozīmē, ka viņiem patīk aktīvi pavadīt laiku, nevis sēdēt savos tālruņos un datoros. Un vēl. Iespaidīgi, ka, neskatoties uz aizņemtību, vecāki ne tikai dzīvo savu bērnu dzīvi, bet arī radoši realizē paši sevi. Un tas man likās ļoti svarīgi: vai tad ir iespējams kaut ko dot citam, ja pašam nekā nav?
Irina ANTONOVA
Autores foto
Komentāri