Tas nav tik vienkārši
Tikšanās ar Maiju un Džeimiju, protams, notika Ārdavas muižā.
– Ko jūs pateiktu tiem cilvēkiem, kuri vēl nav atgriezušies, bet kuri domā reemigrēt?
– jautāju. – Es domāju, ka, atgriežoties Latvijā, tomēr jābūt kaut kādam arī realitātes piesitienam. Runājot par atgriešanos Latvijā, daudziem redzējums par to, kā tas varētu notikt, ir ļoti rožains. Tas nav tik vienkārši, jo, kad esi kādu laiku dzīvojis ārzemēs, tomēr esi “izņemts” no latviskās vides, no savas kopienas. Cilvēks ir kļuvis par tādu kā pasaules ceļotāju vai pasaules iedzīvotāju. Viņš ir mainījies. Atgriežoties dzimtenē jeb emig-rējot no ārvalstīm, ir jāstrādā, lai tevi atkal pieņemtu sabiedrība, lai tevi akceptētu, lai tevi integrētu. Īpaši, ja vēl kādu paņēmi līdzi. Jā, tu esi atbraucis atpakaļ, bet tu nevari atgriezties tajā pašā vidē, kāda tā bija, tev aizbraucot, – jāsaprot, ka dzīve šeit nav apstājusies, tā gājusi uz priekšu. Nav tā, ka atgriežoties uzreiz esi daļa no sabiedrības, daļa no kopienas, nē, tev ir jāstrādā, tev ir jāparāda, ka esi šeit, ka neesi ārzemnieks. Lai arī ir jauki runāt par reemig-rāciju kā par tādu skaistu atgriešanos, tev jāsaprot gan likumdošana, kas mainījusies, gan kultūra, gan vērtība un dzīves redzējums, tas, kā cilvēki šeit dzīvo un strādā, atpūšas un dara lietas. Tev jāapgūst tas viss it kā no jauna, tas nav tā vienkārši, – saka Maija Krasnā.
Lauku meitenes ceļojums pa pasauli
Kā tad Maiju dzīves ceļš aizveda uz ārzemēm? Maijas Krasnās dzimtās saknes meklējamas Preiļu novada Saunas pagasta Prīkuļos. “Esmu lauku meitene,” viņa par sevi teic. Vecāki ir lauksaimnieki, līdz ar to lauku darbi Maijai nav sveši. Viņai ir māsa Andželika. Ar sirsnību Maija stāsta par vecmammu Annu Runžu, kura dzīvo netālu no Ārdavas Rušonas pagasta Gelenovā. “Vecmamma ļoti atbalsta mūs, krāj visus rakstus par mums, skatās raidījumus, kur esam bijuši,” Maija stāsta. “Ļoti gribētu, lai arī vecmamma Antoņina būtu redzējusi, ko esam izdarījuši un paveikuši.” – Pabeidzu Priekuļu pamatskolu, tad Preiļu Valsts ģimnāziju un devos studēt uz Valmieru. Vidzemes augstskolā apguvu sabiedriskās attiecības un mārketingu. Biju dažādās praksēs, kur guvu fantastisku pieredzi. Biju praksē Rēzeknē Latgales reģionālajā televīzijā. Tad darbojos nevalstiskajā organizācijā “JCI Latvia”. Tad strādāju Eiropas Parlamenta Informācijas mājā Rīgā. Man prakse bija arī Spānijā, Barselonā, tur strādāju tūrisma aģentūrā. Kādēļ es izdomāju aizbraukt projām no Latvijas? Man bija doma, ka gribu redzēt kaut ko jaunu, gribēju iegūt jaunu pieredzi un arī iemācīties valodu. Un tas viss kopā, manuprāt, radīja iespēju satikt jaunus cilvēkus, redzēt jaunas kultūras, redzēt labas lietas, ko cilvēki dara, un tādā veidā arī iemācīties un apzināties to vērtību, kas mums ir šeit pašiem. Ar Džeimiju, kurš kļuva mans vīrs, iepazinos Īrijā, tobrīd biju paņēmusi nelielu pārtraukumu no augstskolas. Mēs aizbraucām uz Austrāliju tāpat vien padzīvot, jo bija iespēja. Vidzemes augstskolu pabeidzu pāris gadus vēlāk, jo mums bija ceļojums pa pasauli, – stāsta Maija.
– Kas radīja impulsu, ka jūs sapratāt, ka vēlaties atgriezties? Kā jūs nonācāt pie Ārdavas muižas iegādes?
– jautāju. – Ideja par atgriešanos dzimtenē radās dažādu ceļojumu ietekmē, turklāt ļoti spontāni. Vīrs bija darbā ārzemēs, norīkojumā. Viņš bija aizbraucis misijā uz sešiem mēnešiem, neatceros šobrīd, vai uz Sīriju vai Libānu. Vīrs darbojas militārajā jomā, tagad viņam pauze no darba. Toreiz Džeimijs atsūtīja man internetsaiti, teikdams, ka Latgalē var iegādāties muižu. Varbūt varam paskatīties? Paskatījos – ai, nē! Kad viņš atgriezās no misijas, mēs aizbraucām apskatīt muižu. Tad viņš atkal devās misijā un atkal atsūtīja to pašu saiti. Un mēs lūdzām vecākiem, lai atbrauc un apskatās. 2022. gadā, kovida laikā, mēs nopirkām šo muižu. Kad pirmo reizi braucām uz muižu, bija ziema. Mēs ar Džeimiju bijām līdzi paņēmuši mammu un vecmammu. Kad iegājām iekšā, telpās valdīja ziemas aukstums un mitrums. Tikai tad aptvērām, cik te plaši, ka te visa kā daudz. Muižas apkārtni tā pa īstam apzinājām tikai pēc kāda gada. Bet mēs redzam, ka varam šai vietai iedot vērtību, to atdzīvināt tās iepriekšējā godībā. Man ir svarīgi, ka vietai ir stāsts, svarīgi, ka ir kāds, kas to stāsta, un ka mums ir dota šī iespēja padalīties ar to, kas ir šeit Ārdavas muižā. Pastāstīt cilvēkiem par to, cik nozīmīga un svarīga šī vieta bijusi vēsturiski. Mēs ļoti ceram, ka šobrīd radām tādu vietu, kas cilvēkiem kļūs par vismīļāko, vislabāko vietu, kur atbraukt, kur satikties ar draugiem vai radiem, kur satikt mūs un kur uzņemt labu enerģijas lādiņu. Atgriežoties Latvijā, mēs ar vīru varam izdarīt kaut ko labu šai vietai, sabiedrībai ar domu, ka mēs pēc sevis atstāsim kaut ko labu, ko cilvēki pēc tam, cerams, novērtēs, – saka Maija.
Arī Jezufinovas vārdā saukta
Tātad ko mēs zinām par Ārdavas muižu? Izrādās, tā pazīstama arī kā Jezufinovas muiža. Ēka būvēta 1861. gadā neorenesanses stilā. Līdz 1922. gadam muiža piederēja muižnieku Molu dzimtai. Šīs muižas īpašnieks Vaclavs Mols muižā bija ierīkojis arī skolu kalpotāju bērniem, kur 1906. un 1907. gadā par skolotāju strādāja latgaliešu pedagoģe Rozālija Tabūne, kura tautā pazīstama kā rakstniece Naaizmērstule. Tā kā 1920. gadā Latvijā bija sākusies agrārā reforma, tad 1922. gadā Ārdavas muiža tika atsavināta un ēkā ierīkota Ārdavas pamatskola. Skola šeit pastāvēja līdz pat 2003. gadam. – Kad nopirkām muižu, tad vēl nebija tā, kā ir tagad, kad ceļu šurp var atrast ar Google Maps palīdzību, tagad viss sakārtots. Bet agrāk cilvēki maldījās, jo nevarēja saprast, pa kuru ceļu braukt un uz kuru pagastu. Lieta tāda, ka Moliem bija daudz muižu un daudz kur figurē Jezufinovas, Juzepovas/Juzefovas nosaukumi. Naujenes pagastā ir Juzefovas parks. Prīkuļos, no kurienes es nāku, arī ir Jezufinovas parks. To Jezufinovu ir daudz, tāpēc mēs nolēmām, ka šis vārds mulsina cilvēkus. Agrāk šo vietu sauca Vordovka, Jezufova, Ārdava. Tāpēc pieņēmām lēmumu, ka atteiksimies no Jezufinovas muižas nosaukuma, lai cilvēki varētu mūs atrast, lai neaizbrauktu uz Naujenes vai Saunas pagastu. Otrkārt, mēs gribējām godināt Ārdavas ciemu, iedodot muižai tā vārdu, – saka Maija.
– Ko jūs zināt par muižniekiem Moliem?
– Praktiski neko, un tas mums arī ir kā uzdevums izpētīt vēsturi. Ārdavas bibliotēkas vadītāja Sandra Petrova ir sakrājusi diezgan daudz vēsturisku materiālu, stāstu, jo bibliotēkā bijuši pasākumi, kuros piedalījās uzaicinātie pētnieki, vēsturnieki. Jau teicu, ka mēs satiekam daudz cilvēku, un kāds arī iesaka, kur papētīt, kādos arhīvos meklēt informāciju. Iespējams, ka par Ārdavas muižu vairāk ziņu ir Polijas, Baltkrievijas arhīvos, varbūt baznīcu ierakstos. Vēl mums teica, ka būtu jāaiziet vietējos kapos papētīt uzvārdus, bet vēl neesam to izdarījuši.
– Kā jūs dēvē cilvēki – par muižkundzi un muižkungu?
– Brīžiem kāds mūs tā nosauc, bet mēs atturamies no muižkunga un muižkundzes titula. Sakām, ka mēs esam muižas pārvaldnieki vai aizbildņi. Vēl sakām, ka vienkārši pieskatām šo vietu. Mēs nejūtamies kā muižnieki. Vēl nē. Varbūt kaut kad. Mums muiža ir kā mājas. Pērn ēkā ievilkām ūdeni un kanalizāciju, bet iepriekš tualete bija vēl laukā, gan ziemā, gan vasarā. Pamazām labiekārtojam telpas. Pašā pirmajā Atvērto durvju dienā apskatei bija atvērtas visas muižas telpas, bet tagad gan ne viss apskatāms, jo vēlamies saglabāt intrigu, – saka Maija.
Jāiet uz priekšu
Maijas un Džeimija aktīvā darbošanās Ārdavas muižā nav palikusi nepamanīta sabiedrībā. 2023. gada novembrī Latgales plānošanas reģiona rīkotajā pasākumā “Latgales diena 2023” tika apbalvoti Latgales uzņēmējdarbības centra (LUC) ikgadējā konkursa “Latgales reģiona uzņēmēju gada balva” laureāti. Balvu nominācijā “Gada uzņēmīgākais remigrants Latgalē” saņēma Maija Krasnā, kura saimnieko Ārdavas muižā. 2024. gadā Ārdavas muiža saņēma “Latgales Tūrisma gada balvu 2024” nominācijā “Labākais jaunais tūrisma objekts privātajā sektorā”. Bet šogad Ārdavas muiža tika izvirzīta Preiļu novada kultūras un tūrisma gada balvai nominācijā “Gada debija”. Ārdavas muiža iestājusies arī Latvijas Piļu un muižu asociācijā. – Saņemtā “Latgales reģiona uzņēmēju gada balva” 2023. gadā bija negaidīta. Bet kad ir balva, tad jāiet uz priekšu, nedrīkst apstāties. Kad tevi pamana, tā ir motivācija vairāk darīt, – saka Maija.
– Kāda jums ir muižas nākotnes vīzija?
– Tā vīzija mainās visu laiku. Kad pirkām muižu, mums bija doma, ka varam attīstīt tūrismu, bet ģeopolitiskā situācija daudz ko mainīja. Mēs esam pierobežā, savulaik no Krievijas un Baltkrievijas bija liela tūristu plūsma. Šodien tas ir nogriezts. Daudzi arī baidās braukt pie mums uz Latviju, jo uzskata, ka te nav droši. Cilvēki gaida, ka mēs sāksim restaurēt un atjaunot muižu, bet mēs ar tik skaļiem vārdiem nemētājamies. Šodien būvniecības materiālu cenas ir kosmosā. Mēs vairāk skatāmies uz muižas saglabāšanu. Runājot par vīziju, mēs uz muižu raugāmies no otras puses. Jo ir cilvēki, kuri nopērk īpašumu – vai tā būtu pils, muiža, sēta – un uzreiz uzliek vārtiņus un zīmi, ka tas ir privātīpašums, ka te neviens nedrīkst nākt. Mēs darām otrādi – mēs nopirkām muižu, uzkopām telpas un pirmām kārtām sarīkojām Atvērto durvju dienu, lai parādītu, ko mēs te darām. Uzaicinājām cilvēkus pie sevis. Un tagad strādājam pie tā, lai cilvēki brauc pie mums, lai skatās muižu, lai satiekas te pasākumos, dažādās aktivitātēs. Gan vietējie, gan tie, kuri kādreiz te ir mācījušies skolas laikā, gan citi. Šobrīd mums muiža ir vieta, kur cilvēki satiekas. Nu pēc gadiem pieciem, desmit, trīsdesmit, ja mums joprojām būs muiža, tad mēs varbūt to izveidosim kā vietu tikai sev. Kad vārtiņus aizvērsim, – smejas Maija. – Bet tagad dodam cilvēkiem iespēju te atbraukt. Maija atzīst, ka pašā sākumā ir bijuši cilvēki, kas uz viņiem lūkojušies gluži vai kā uz bagātniekiem, jo, redz, viņi ir kļuvuši par muižas saimniekiem. “Tā nu gan nav! Mēs drīzāk esam muižas bagāti,” teic Maija. Īstenībā jaunos muižas īpašniekus var tikai apbrīnot – muižas ēka ilgus gadus bija stāvējusi tukša, un atjaunošanas darbos ir jāiegulda milzīgi līdzekļi. Darbus piebremzē arī valsts radītie birokrātijas džungļi. Piemēram, muižas parkā atrodas daudz vecu koku. Ir arī bīstami koki, kas būtu jāizzāģē, taču pagaidām to nedrīkst darīt, kamēr nav veiktas izpētes un pieaicināti dažādi ķērpju un citi eksperti. Savulaik Ārdavas muiža bijusi valsts nozīmes kultūras piemineklis. – Mēs esam redzējuši fotogrāfijas, ka pie muižas ēkas bijusi zīme, kas apliecināja, ka tas ir valsts nozīmes kultūrpiemineklis, bet pēc tam zīme noņemta. Kādu iemeslu pēc? Droši vien autentiskuma nebija tik daudz palicis. Šobrīd muiža ir vietējās nozīmes kultūrvēsturiskā ēka. Un vēl mēs pētām vēsturi. Kad mēs tikko iegādājāmies muižu, izveidojām Instagram un Facebook profilu, kas sākumā gan bija slēgts, tad kādā brīdī pieņēmām lēmumu, ka profilu padarīsim publisku – stāstīsim pasaulei par šo vietu. Tad ar mums uzreiz sazinājās kāds vīrietis, uzrakstot, ka viņa vecmamma Ārdavas muižā pirms Otrā pasaules kara dzīvojusi kā maza meitene kopā ar māsu un vecākiem. Pateicoties šai sievietei, mēs nedaudz uzzinājām, kā toreiz te bija. Diemžēl viņas vairs nav. Bijušie skolotāji un audzēkņi atbrauc un ko pastāsta, kādu fotogrāfiju atved. Šobrīd vecākā bilde ir no 1938. gada, ir arī bilde ar Molu ģimeni viņu bērnu Komūnijas dienā. Tagad veicam muižas izpēti, jo, pateicoties Kultūrkapitāla fondam, saņemti 7000 eiro arhitektoniski mākslinieciskās izpētes veikšanai. Līdz ar to mums būs lielāks stāsts, balstīts faktos, ko vēstīt citiem un arī vietējiem. Jo šī vieta nav tikai skola, te ir bijis arī pasts, bibliotēka un, protams, muiža. Sākumā domājām, ka muiža ir bijusi vienkārša, bet šogad atradām dažus fragmentus no podiņu krāsnīm, kur redzami dekori, atradām arī zīmogu vienam fragmentam. Vēl jāpēta, no kurienes nākuši. Mēs vēl neesam izpētījuši bēniņus, iespējams, vēl kādi noslēpumi atklāsies. Muiža liela. Vēl mēs apkopojam informāciju par Jāni Pīnupu. Viņš bija pēdējais no Otrā pasaules kara laika mežabrāļiem Latvijā. Viņš slēpās mežā starp Ārdavu un Pelēčiem, un mežā viņš nodzīvoja 50 gadus. Tas ir svarīgs stāsts. Jau esam sarunājuši ar viņa ģimeni, ka viņi mums palīdzēs sagatavot izstādi par Jāni Pīnupu un pastāstīt viņa stāstu.
– Jūs ar savu darbošanos stiprināt vietējo kopienu.
– Vienā brīdī mēs sapratām, ka tas, ko mēs darām, būtībā ir sociālā uzņēmējdarbība, jo visas aktivitātes mēs rīkojam cilvēkiem. Mēs arī sadarbojamies ar Ārdavas bibliotēku, rīkojam kopīgus pasākumus. Šogad mums bija saulgriežu svētki kopā ar bibliotēkas lasītājiem, pagājušajā gadā Putnu dienās notika izstāde bibliotēkā un pasākums muižā. Piedalījās daudz bērnu un pieaugušo, kopīgi klausījāmies ceļotāju stāstus un ķērām un gredzenojām putnus. Plānojam vairāk kopīgi darboties un rīkot lielākus pasākumus, jo mums ir telpas un iespējas. Pie mums muižā nāk svinēt vārda dienas un dzimšanas dienas, kāzu jubilejas. Nupat pirms Aglonas svētkiem uz nakti bija apmetušies svētceļnieki. Mēs jau divus gadus piedalāmies arī Lielajā Talkā. Ja pirmajā gadā talkojām kopā ar draugiem, radiem, paziņām, tad pagājušajā gadā un šogad palīgos nāca arī vietējie no Ārdavas, Pelēču ciema, Preiļu novada un blakus novadiem. Daudz ko sakārtojām. Agrākos laikos atkritumus ieraka, dedzināja un apbēra tepat parkā aiz muižas. Tur ir vietas, kur ejot jūti, kā zem kājām krakšķ stikli un plastmasas lietas. Pa mazam gabaliņam viss iet uz priekšu, mēs paši arī darām, kārtojam. Saprotam, ka tas darbs ir liels. Jūlija nogalē piedalījāmies arī Mājas kafejnīcu dienās, piefiksējām, ka pasākuma divās dienās Ārdavas muižu apmeklēja ap 400 cilvēku. Jāuzsver vēl tas, ka kopiena mums ir daudznacionāla – ir latvieši, krievi, baltkrievi, poļi, vācieši, ukraiņi un tagad arī īri, tāpēc arī skan daudzas valodas – latviešu, latgaliešu, krievu, angļu. Bet pats galvenais, ka mēs varam ar visiem komunicēt, likt justies katram gaidītam. Patīkams brīdis šogad bija, kad mums uzrakstīja no Īrijas vēstniecības, ka viņi grib atbraukt ciemos uz muižu, apskatīties, ko mēs darām. Tā bija neoficiāla vizīte, bet pēc tam mūs uzaicināja uz vēstniecības pasākumu. Tā kā mēs esam daudzkulturāli, pie mums bieži atbrauc ģimenes, kuras dzīvo Anglijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā, Īrijā un citur, kurām, vasarā esot Latvijā, te ir iespēja parunāt angliski.
– Šodien nav tik viegli saimniekot laukos. Kur ņemat spēku?
– No cilvēkiem! Kad izdodas pasākumi, kad atbrauc cilvēki un mēs viņiem parādām un pastāstām par muižu, un viņiem tas patīk, tas jau uzlādē. Tas dod spēku darboties tālāk.
– Vai jūs te esat laimīgi?
– Mums ir prieks, ka šeit esam, mums šeit patīk un te jūtamies labi. Bet tas nenozīmē, ka mūsu vēlme iepazīt vēl jaunas vietas, jaunas lietas un satikt jaunus cilvēkus ir apstājusies un ka mēs savā ceļā esam apstājušies. Šī ir viena no vietām, kur mēs šobrīd esam. Mēs jūtamies labi, mēs darām labas lietas, un, ja mums viss izdosies, mēs šeit paliksim, ja neizdosies vai radīsies jaunas iespējas, arī tad mēs varam pamainīt kaut ko savā dzīvē un varam arī ļauties jaunām idejām, jauniem aicinājumiem, – saka Maija.
Ja vēlies apskatīt Ārdavas muižu
– Kur cilvēkiem meklēt informāciju, ja kāds vēlēsies apskatīt muižu?
– Jāseko mums līdzi sociālajos tīklos, jo cenšamies ļoti aktīvi informēt par to, ko mēs darām, ko plānojam darīt. Vasaras sezonā muiža atvērta sestdienās un svētdienās no plkst. 12.00 līdz 16.00. Var droši braukt ciemos, padzert pie mums kafiju, parunāt par muižu, paklausīties mūsu stāstu, – saka Maija.
– Ja kāds izdomā, ka viņš vēlas muižai palīdzēt, kas jums būtu vajadzīgs?
– Vislielākais atbalsts – lai cilvēki, kuri pie mums atbrauc, mūs atbalsta, gan uzmundrinot, gan iegādājoties kādu no suvenīriem, kas salikti mūsu plauktiņos. Ja ir interese, var atbraukt un pieteikties ekskursijai, apmeklēt pasākumus. Mēs priecāsimies par katru cilvēku, kurš ieradīsies, kurš paņems līdzi savus draugus un ģimeni, jo tas ir tas, kā cilvēki mūs novērtē, tas ir atbalsts, ko mēs jūtam. Ja ir vēlme, var kādu lietiņu uzdāvināt, ja tā mājās krāj putekļus. Mēs labprāt ņemam kādu mēbeli, kādu trauku, ko cenšamies izmantot gan mūsu interjerā, gan pasākumos. Cilvēki ir atsaucīgi, dāvina mums skaistas lietas. Mēs priecājamies par katru cilvēku, kas mūs atbalsta. Bet vislielākais atbalsts ir informācija, kāda fotogrāfija vai kāds stāsts par muižu, par muižas vēsturi, par dzīvi muižā, par skolas gaitām muižas ēkā. Ja kāds ar tādām lietām varētu padalīties un uzrakstīt – tas būtu ļoti vērtīgi.
Maija un Džeimijs ir kā piemērs tam, ka nevajag baidīties īstenot sapņus, pat ja tie reizēm varētu šķist neiespējami. Svarīgākais ir darīt!
Paldies Ārdavas muižas saimniekiem par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES un Roberta VĪKSNES foto
Komentāri