Straujā elektroenerģijas ieviešana visās Latvijas saimniecības nozarēs un speciālistu trūkums noteica jau 1964. gadā uzsākt arodskolā elektromontieru apmācību “Latvenergo” uzņēmumiem.
Tajos gados skolai tika piešķirtas pilsētā bijušā rajona centra telpas. Ar laiku tika uzceltas mācību darbnīcas, audzēkņu viesnīca ar ēdnīcu.
Skolas pedagogi un audzēkņi ar lielu entuziasmu paši veidoja mācību materiāli tehnisko bāzi, nemitīgi modernizēja to.
1971. gadā, lai paplašinātu absolventu darba iespējas, skolā uzsāka apmācīt elektromontierus ar autovadītāja tiesībām. Vēlāk uzsākta audzēkņu apmācība drēbnieku arodā. Kā arī skola piedāvāja apgūt automehāniķa un komercdarbinieka profesiju.
2011. gadā, reorganizējot un apvienojot Rēzeknes 14. arodvidusskolu, Rēzeknes Profesionālo vidusskolu, Lūznavas Profesionālo vidusskolu, Zilupes arodvidusskolu, Viļānu 41. arodvidusskolu un Latgales Amatniecības meistaru skolu, izveidota Austrumlatgales Profesionālā vidusskola, kas, sākot ar 2014. gada 1. septembri, pārtapa par Rēzeknes tehnikumu.
Audzēkņiem, kuri mācījās Viļānos, pēdējais izlaidums nosvinēts 2019. gadā.
Gandrīz visu savu darba mūžu Viļānu 41. AVS veltījusi un neskaitāmiem absolventiem ceļa vārdus teikusi skolas ilggadējā direktore Valentīna STĀMERE.
– Jūs nākat no Zilupes puses. Kā dzīve sasaistīja ar Viļāniem?
– Ar šo skolu esmu saistīta no 1970. gada. Studiju laikā iepazinos ar savu vīru Aleksandru Stāmeru, arī no Zilupes puses, kurš jau no 1963. gada strādāja Viļānu arodskolā kā ražošanas apmācības meistars, pēc tam vadīja gan praktiskās apmācības, gan teoriju. Viņš mani arī atveda uz Viļāniem. Un visus gadus kopā nostrādājām. Sākumā biju skolotāja, audzinātāja. Pasniedzu matemātikas, estētikas stundas. Dažus gadus aizvietoju direktoru un no 1997. līdz 2015. gadam biju direktore. Pēc manis vadību pārņēma Andris Stafeckis.
– Kurš pirms jums vadīja skolas darbu?
– Pirmais direktors bija Zukulis, neilgu laiku – Martijans Kalašnikovs, Vitālijs Graudumnieks, bet no 1973. līdz 1995. gadam – Leo-nards Stuklis.
– Viļānu arodskola bija slavena. Droši vien tās audzēkņi bija no visas Latvijas?
– Jā, it sevišķi 70.–80. gados, kad elektriķus maz kur gatavoja, mūsu skola bija kā brends. Bija ļoti attīstīta materiāli tehniskā bāze, skolotāji ar lielu pieredzi, cieša sadarbība ar “Latvenergo”. Katru gadu viņi pie mums pieteica nākamos darbiniekus, ņēma praksē, pēc tam darbā. Toreiz bija stingra kārtība – pēc skolas beigšanas absolventam obligāti bija jānonāk līdz bāzes uzņēmumam, t.i., līdz “Latvenergo”.
– Kāds bija maksimālais audzēkņu skaits skolā?
– Ap 220 – 230 audzēkņi. Bija mēneši, kad vēl uzņēmām kursos pieaugušos. Un tad skaits vēl pieauga.
– Ko varat teikt par skolotāju kolektīvu? Skatoties foto, šķiet, ka tas bija gandrīz nemainīgs.
– Jā, izmaiņas kolektīvā nebija bieži. Divi mūsu skolotāji – Aleksandrs Stāmers un Sergejs Jermakovs – šeit nostrādājuši vairāk nekā 40 gadus, sākot no paša pirmā skolas pastāvēšanas gada. Viss turējās uz skolotājiem. Atceros, katru gadu Rīgā notika profesionāli tehnisko skolu izstāde, kur katrs centās sevi parādīt, cik labi vien spēj. Gatavojām mācību līdzekļus, līdz ar ko katru gadu papildinājām materiāli tehnisko bāzi. Tolaik nebija viegli dabūt vajadzīgās rezerves daļas, meklējām tās Rīgā. Bet, pateicoties skolotājiem, kuri sevi veltīja darbam arī vēlos vakaros un brīvdienās, mums vienmēr bija ar ko pārsteigt. Specializētais aprīkojums un mācību materiāli sarūpēti pašu spēkiem. Pie mums bija viss – darbnīcas, elektrolaboratorija, elektropoligons…
– …un audzēkņiem labi rezultāti elektromontieru konkursos Rīgā.
– Jā, mēs varējām lepoties ar sasniegumiem, mūsējie vienmēr bija laureātu vidū. Turklāt šādi konkursi notika ne tikai Rīgā, bet arī Viļānos, jo mums bija atbilstoša bāze.
– Vēl jau bija arī modes skates…
– Ja elektriķi un automehāniķi gatavoja uzskates līdzekļus materiāli tehniskajai bāzei, tad drēbnieki vienmēr ko oriģinālu sašuva modes skatēm Rīgā. Un tur bez entuziasma un radošas pieejas nekā nevarējām izdzīvot. Paldies visiem, kuri strādāja no sirds!
– Aktīva bija arī ārpusmācību dzīve?
– Bija daudz labu tradīciju. Katru gadu mēs, skolotāji, piedalījāmies arodvidusskolu mācību iestāžu sporta kluba organizētajās sacensībās, kas notika dažādās Latvijas vietās. Vienu gadu arī mēs uzņēmām sacensību dalībniekus ziemā. Paldies Viļānu vidusskolas direktoram Pēterim Tretjukam, ka izpalīdzēja mums ar telpām sportošanai! Rudenī katru gadu organizējām spartakiādes audzēkņiem, gājām pārgājienos, pelnījām naudiņu kolhozos, rokot kartupeļus, lasot akmeņus, plūcot linus utt. Piedalījāmies Dziesmu un Deju svētkos. Ar Viļānu vidusskolu bija kopīgs deju kolektīvs – viņu meitenes, mūsu puiši. Svinējām skolas jubilejas. Dzīve skolā kūsāja.
– Kad nodibinājāt sadarbību ar Norvēģiju?
– Pie mums 1998. gadā atbrauca delegācija no Grimstādas pilsētas skolas, kur arī gatavo elektriķus. Un jau nākamajā gadā mēs ciemojāmies pie viņiem. Ar skolas direktoru sarakstāmies vēl joprojām. Diemžēl viņu skola arī jau slēgta.
– Vai Viļānu 41. arodvidusskolu varēja saglabāt?
– Viļānu vēsturē tā, neapšaubāmi, bija nozīmīga un slavena. Taču laiki mainās, demogrāfiskā situācija, ziniet, kāda ir. Tāds liktenis piemeklēja ne tikai mūsu skolu. Arī Lūznavas skola – renovēta, ar tik stipru bāzi, bet nevarēja izdzīvot. Protams, žēl. Bet gandrīz visi mūsu darbinieki turpina strādāt Rēzeknes tehnikumā.
– Sapņos redzat bijušo darba vietu?
– Es nē, bet vīrs bieži. Taču ikreiz, kad eju garām skolai, sirds sāk straujāk pukstēt. Te pavadīts gandrīz viss darba mūžs, bet laiks paskrēja kā viena diena.
– Audzēkņi atceras savus skolotājus? Un vai viņu dēļ ir dabūts arī kāds sirms mats?
– Tā ir dzīve. Laikam nav neviena darba, kur nevarētu dabūt sirmu matu. Bet mēs nedomājām par to. Man liekas, ka pie mums bija normāli audzēkņi, lielākā daļa – mērķtiecīgi, centīgi, labi iekārtojušies dzīvē. Un ir tik patīkami, kad pēc daudziem gadiem satiec uz ielas vai kādā iestādē savu absolventu un viņš tev saka: “Labdien, skolotāj, es jūs pazīstu, es pie jums mācījos!” Piemēram, Rēzeknē veikalā “Maxima” kasiere atpazina mani pat pēc balss, jo toreiz bijām maskās. Kādu dienu, pastaigājoties ar vīru, redzam, pretī brauc lepna mašīna, pēkšņi apstājas pretī mums, izkāpj solīds vīrietis un, apkampis mūs, saka: “Skolotāji, es tik ļoti gribēju jūs satikt!” Izrādās, mūsu bijušais audzēknis, kurš dzīvo Jēkabpilī, atvedis visu savu ģimeni parādīt, kur mācījies. Skolu pabeidza kā elektriķis, bet tagad saimnieko autoservisā. Un tādu aizkustinošu mirkļu ir ļoti daudz. Ir milzīgs gandarījums, kad redzi, ka tavs darbs nav bijis veltīgs, ka esi devis stipru pamatu tik daudziem jauniešiem.
– Jūsu bijušās skolas mācību korpusā tagad sev mājvietu raduši Viļānu Mūzikas un mākslas skolas mākslinieki un dejotāji (šeit uzsāka mācības 2021. g. 1. septembrī). Pirmais stāvs ir apdzīvots. Cik zināms, ir plāni arī par otro stāvu, kā arī iecerēts ēku siltināt. Arī komercdarbinieku mācību klase nestāv pamesta – tur darbojas labdarības biedrība “Atbalsts”. Cerams, arī četrstāvu kopmītnes ēka kādreiz tiks atjaunota un atkal izmantota.
Ko novēlēsiet tiem, kuri apdzīvo telpas, kur kādreiz jūs īstenojāt savas idejas un ieceres?
– Lai viņiem tikpat labi veicas, kā mums! Kad mēs strādājām, likās, ka daudz bija dažādu problēmu. Bet tagad atskatoties liekas, ka tas bija tik gaišs, tik labs laiks, tik jauki cilvēki, pasākumi… Lai viņiem arī sokas visās jomās!
DAUDZ GAIŠU ATMIŅU
Vairāk nekā 40 gadus Viļānu arodskolā nostrādājis Sergejs JERMAKOVS.
Pēc Viļānu vidusskolas mācījies Zilupē par elektriķi. Vēlāk jau paralēli darbam absolvējis elektromehānikas tehnikumu Rīgā.
Uz jautājumu, kā ticis Viļānu arodskolā, viņš smejoties atbild, ka vienkārši gājis garām. Uz skolas lieveņa stāvējis Zilupes skolas biedrs Aleksandrs Stāmers, kurš tobrīd jau strādājis tikko atvērtajā arodskolā, un paaicinājis arī Sergeju pievienoties kolektīvam. Ilgi nedomājot, Sergejs piekritis un jau drīz vien bijis ražošanas apmācību meistars, vēlāk – specpriekšmetu skolotājs.
– Kad es sāku strādāt, bija tikai viens mācību korpuss. Bija vajadzīgas darbnīcas. Tur, kur tagad lauksaimniecības tehnika, mums iedeva nelielu cehu, un mēs tur ierīkojām atslēdznieku darbnīcu. Bet elektromontāžas darbus nebija kur veikt. Tur mēs ilgi nebijām. Sākām būvēt savas darbnīcas. Es vēl paguvu piedalīties pamatu būvniecībā. Cik daudz akmeņu savedu! Pa laukiem braucām un lasījām. Bet novembrī mani jau iesauca armijā. Trīs gadus dienēju, kad atgriezos arodskolā, darbnīcas jau bija gatavas. Pēc tam sākām būvēt kopmītnes. Mūsu darbs bija – salikt ķieģeļus. Palīdzēja visi – gan mēs, skolas darbinieki, gan bērni. Kad stadions piederēja skolai, paši vedām un krāvām gumiju skrejceliņu noklāšanai. Neviens pat nespriedelēja – vajag, tātad vajag. Man patika mans darbs, esmu apmierināts, ka tā dzīvē sanāca. Jā, nedzīvojām pārāk lepni, algas bija mazas, bet par to nedomājām. No nulles izveidoju divas laboratorijas. Un neviens neko algai nepielika. Kamēr strādāju par meistaru, visu Latviju apbraucu un ne tikai. Padomju Savienībā bija slavens pasniedzējs Šatalovs. Mani nosūtīja uz vissavienības konferenci Maskavā, kur arī iepazinos ar Šatalovu. Pēc tam viņa metodi mēģināju izmantot savās mācību stundās, bet tā kaut kā neiedzīvojās. Pie mums mācījās jaunieši no visas Latvijas, kā arī no Baltkrievijas un Krievijas. Ir gājis visādi, kā jau jebkurā skolā. Atceros, kopmītnē 4. stāvā dzīvoja meitenes, bet 2. un 3. – puiši. Un, lūk, kāds no 3. stāva izmeta tukšu pudeli, bet tajā brīdī garām gāja kāds puisis no kopmītnes. Rezultātā izsaucām ātros, bet viss beidzās labi. Ļoti sekojām, lai kopmītnē būtu kārtība. Visiem meistariem bija jādežurē. Cik daudz ir iets pārgājienos, strādāts kolhoza laukos. Bija dažādi interešu pulciņi. Brīnišķīgi! Jaunieši vēl līdz šim zvana man, konsultējas elektrības jautājumos, interesējas, kā dzīvoju. Man tas ir ļoti patīkami. Kolektīvs arī pie mums bija labs, diezgan pastāvīgs. Daudz gaišu atmiņu. Žēl, ka tagad darbnīcas tukšas, kopmītne tukša. Nevienam nevajag… Ceram, ka ar laiku pašvaldība atradīs pielietojumu šīm ēkām.
Paldies Viļānu 41. arodvidusskolas ilggadējiem darbiniekiem – bijušajai direktorei Valentīnai Stāmerei un skolotājam Sergejam Jermakovam – par mums atvēlēto laiku un sirsnīgajiem atmiņu stāstiem no skolas dzīves!
Droši vien arī citiem, kuri šajā skolā strādājuši vai mācījušies, ir ko atcerēties un pastāstīt nākamajām paaudzēm. Viļānu Novadpētniecības muzejs būs priecīgs, ja dalīsieties savos stāstījumos, atsūtot tos uz
e-pastu: [email protected] vai atnesot uz muzeju.
Ilze SONDORE
Foto no skolotāju, Viļānu Novadpētniecības muzeja arhīva un autores foto
Komentāri