No kalna paveras lielisks skats!
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijā tika izdoti tūrisma ceļveži, aicinot apceļot dzimtās zemes āres. Vienā no šādiem ceļvežiem sīki izklāstīti ekskursiju maršruti pa Rēzekni un tās apkaimē. Tajā pieminēts arī viens no Rēzeknes pakalniem, kas atrodas pie Kovšu ezera. Lūk, kas teikts par šo kalnu: “Uzkāpjam pusnoraktajā Masļeņņikova kalnā. Šī kalna galā kādreiz atradusies Rēzeknes muižnieka Korfa pils, no kuras vairs atlikušas tikai niecīgas drupas. No kalna paveras lielisks skats! No tā skatoties uz dienvidu pusi, redzam Kovšu ezeru ar divām pussalām, no kurām vienu iebraucēji dēvē par “Rēzeknes jūrmalu”. Dienvidaustrumos redzams Rēzeknes zaļais dārzu vainags un Zemes bankas nams. Austrumos – pāri pilsētas namu jumtiem paceļas katoļu baznīcas un ugunsdzēsēju depo torņi. Skatoties uz ziemeļaustrumiem, redzama Rēzeknes upe, tālāk Tautas pils nams, pasts, pilsētas valdes nams, pareizticīgo baznīca un īpatnais alus brūzis. Ziemeļrietumos – M. Siņicina ūdens dzirnavas
(Vienības ielā 14, tagad Brīvības ielā 14B. Dzirnavas celtas 19. gadsimta sešdesmitajos–septiņdesmitajos gados, un to darbības nodrošināšanai bija izrakts kanāls, kur Kovšu ezera ūdens caur dzirnavām ietecēja Rēzeknes upē. 1938. gada laikrakstā “Latgales Vēstnesis” publicēts sludinājums, ka šajās dzirnavās pēc kapitālremonta tiek piedāvāta malšana, grūbu taisīšana, kā arī vilnas kārsšana un vērpšana. Aut. piezīme),
dzelzceļa līnija un Golberovas senču pilskalns; rietumos – dzelzceļa stacija “Rēzekne I”. Un dienvidrietumos, raugoties pāri ezeram, ir jaukas Latgales viensētas.”
Par Korfiem un Katrīnas plāniem
Stāstot par šo kalnu, gribas ielūkoties nedaudz dziļākā vēsturē, lai saprastu, kā tad pilsēta izskatījās pirms dažiem gadsimtiem, kādu pilsētas ainavu tad būtu varējis redzēt, skatoties no šī kalna. Rēzeknes stārastijas zināmie pārvaldnieki jeb stārasti no 1562. gada bija Naruševičs, Bujvids, Sobjeskis, Zeļinskis, Tīzenhauzens, Beļinskis. No 1757. gada 10. decembra – Frideriks Zigmunds Korfs. Kad Inflantija tika pievienota Krievijas impērijai, Rēzeknes stārasts bija Nikolajs Korfs. Pēc viņa līdz 19. gadsimta vidum – dēls Andrejs Korfs. Pēc šī Korfa nāves zeme nonāca kroņa rokās un tika izpārdota. Korfa īpašumus nopirka tirgonis Masļeņņikovs. Runājot par Korfiem, vēsture stāsta, ka 1585. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs uz feodāltiesību pamata atdāvināja Krustpili Nikolajam Korfam-Šmisingam. Šis poļu–inflantu Korfu atzarojums ir cēlies no Kurzemes Priekuļu īpašnieka Nikolaja Korfa dzimtas. Zināms, ka divi Krustpils Korfi pēc kārtas bija Rēzeknes stārasti. Mēs varam tikai minēt, kā savulaik izskatījusies Korfa pils šajā kalnā. Bet par Rēzekni ir nedaudz vairāk informācijas. Kā jau zinām, 1772. gadā pēc Polijas dalīšanas daļa Inflantijas (Latgale, Vidzeme) kļuva par Krievijas impērijas daļu. Šajā laikā Rēzekne vairāk atgādināja miestiņu: apbūve, kas koncentrējās pretim pilskalnam upes otrā pusē, sastāvēja no nedaudzām grupveida ēkām, baznīcas un savienojošiem ceļiem. Neskatoties uz miestiņa mazajiem izmēriem, 1773. gadā Rēzeknei tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības, tā skaitījās pie Pleskavas guberņas. Iespējams, ka šādu lēmumu pieņēma tāpēc, ka cauri miestiņam gāja stratēģiski nozīmīgi ceļi – uz Daugavpili, uz Ludzu un Polocku. No 1777. gada Rēzekne bija pie Polockas, bet no 1802. gada – pie Vitebskas guberņas. Protams, te izveidotas arī attiecīgās Krievijas administratīvās iestādes – tiesa, zemste, tika izdoti noteikumi par tirdzniecību utt. Krievijas impērijā tajā laikā īpašu uzmanību pievērsa pilsētu celtniecībai, bija speciāla komisija, kas vadīja pilsētu plānošanu un apbūvi. Tāpēc 1778. gadā Krievijas imperatore Katrīna II apstiprināja Rēzeknes pilsētas plānu un ģerboni. Ģerbonim bija divas daļas: augšdaļā – zelta pamatā melns krievu ērglis, apakšdaļā – ar sarkanām zvaigznītēm greznotā baltā laukumā – jātnieks. Interesants bija arī 1778. gada Rēzeknes apbūves plāns: projektētā pilsētas taisnstūra teritorija bija novietota Rēzeknes upes kreisajā krastā starp diviem upē ietekošiem strautiem. Plānā tika paredzētas plašas apbūves teritorijas, kas dienvidu virzienā sniedzās aptuveni līdz tagadējai Kuldīgas ielai, bet austrumu virzienā – līdz tagadējai K. Barona ielai. Plāns paredzēja, ka gar pilsētas rietumu, austrumu un dienvidu robežām jāuzber valnis, kurā uz toreizējā Daugavpils, Polockas un Ludzas ceļa jāizbūvē vārti. Pilsētā bija paredzēti vairāki laukumi. Tur, kur tagad ir Rēzeknes tirgus, katedrāle un bijušā cietuma ēka, bija paredzēts lielāks laukums, ap kuru atrastos oficiālās iestādes, bet Daugavpils ceļa malā, pie tilta (Atbrīvošanas aleja) vajadzēja izbūvēt otru laukumu – veikalu rajonu. Siena un malkas tirgotavas bija atļautas vienīgi nomalē, Polockas ceļa malā. Ebrejiem šajā plānā tika paredzēts savs laukums Ludzas ceļa malā, pie kura ebrejiem bija iedalīti astoņi kvartāli. Savs kvartāls bija rezervēts arī muižniecībai (Ludzas–Daugavpils ceļa malā). Katrai šķirai bija jādzīvo attiecīgā kvartālā. Pilsdrupās bija ierīkots valsts labības noliktavas arsenāls. Savukārt jaunās pilsētas daļas (upes labajā krastā) plāns tika apstiprināts tikai 1836. gadā. Katrīnas II pilsētas izbūves projekts netika pilnīgi realizēts, jo pilsēta sāka panīkt. 19. gadsimta hronikās Rēzekne tiek saukta par “bēdīgu pilsētiņu”. Tikai pēc 1836. gada, kad caur Rēzekni izbūvēja Pēterpils–Varšavas šoseju, pilsēta atdzīvojās. Bet saimniecisks uzplaukums īpaši sākās ar dzelzceļa līnijas Pēterpils–Varšava atklāšanu caur Rēzekni 1861. gadā. Bet atgriezīsimies pie 1772. gada, kad no septembra līdz decembrim tika veikta Rēzeknes stārastijas dvēseļu revīzija (šie akti glabājas Latvijas valsts vēstures arhīvā, bet to digitālā kopija ievietota portālā “raduraksti”). 1772. gada veiktā dvēseļu revīzija teritoriāli ietvēra Inflantijas kņazistes Rēzeknes stārastiju – vēlākā Rēzeknes apriņķa lielāko daļu. Krievu valodā rakstītie dvēseļu revīzijas akti ir pirmais rakstītais avots, kurā sniegtas ziņas par samērā lielas Latgales daļas visu iedzīvotāju vecumu, ģimeniskajām saitēm, dzīvesvietu, migrāciju, kā arī netiešas ziņas par iedzīvotāju tautību un nodarbošanos, vadoties pēc viņu vārdiem un dzīvesvietas. Lūk, ko varam lasīt par Rēzeknes muižu 1772. gada 2. decembrī veiktajā revīzijas aktā: “Ržežicas (Rēzeknes) muiža atrodas kalnā no Ržežicas (Rēzeknes) miesta apmēram ceturtdaļjūdzi tālu, vienā pusē ir Ržežicas upe, kas iztek no Rāznas ezera, bet otrā pusē muižai atrodas Kovšu ezers. Lielu mežu tuvumā nav, trijos laukos ir trīs ceturtdaļas aramzemes, pļavās var sagādāt līdz 2000 pudu siena. No muižai piederošajām foļvarkām un ciemiem, tai skaitā arī no Rēzeknes miesta, gada ienākumi bija 1416 tāleri 24 kapeikas. Visus šos ienākumus iekasēja pārvaldnieks Šteins, ko atdeva panam stārastam Korfam. Šī Rēzeknes muiža ar trijām foļvarkām pieder stārastam Korfam, bet uz kāda pamata, cik sen, pirkta vai karaļa dāvināta, Šteins nezina. Jo pats stārasts Korfs atrodas Sanktpēterburgā un pajautāt nav kam.” Tajā pašā revīzijas aktā pārskaitīti tobrīd muižā esošie cilvēki: pārvaldnieks Ulrihs Šteins, Inflantijas muižnieks; viņa brālis Henriks Andrea, arī muižnieks, akls; Rēzeknes stārasta rakstvedis, muižnieks Andrea Brouns no Toruņas miesta Prūsijā; poļu rakstvedis, muižnieks Jans Radvilovičs no Breslavas apgabala; vietnieks, muižnieks Tadeušs Podskoči no Ošmjanskas apgabala; lopu meita Cicilija Bekerovna (42 gadi); kalpones Anna Paškeviča (22 gadi), Anna Barkevičeva (24 gadi), Kristina Bočkovska (15 gadi), Anna Masalska (10 gadi), pārvaldnieka Šteina kalps Jozefs Gerdovičs (19 gadi); pavārs Jans Jolans no Kurzemes, brīvcilvēks (20 gadi). Tādi nu cilvēki pirms 250 gadiem dzīvoja, strādāja Rēzeknes muižā, kas atradās pakalnā, par ko mēs stāstām. Par šo cilvēku likteņiem, darbiem, sapņiem vēsture gan klusē, bet, domājams, ikviens no viņiem ar sajūsmu ne reizi vien no kalna noraudzījās uz Kovšu ezeru un apkārt redzamo skaisto dabu.
Tur atradās seno latgaļu pilskalns
Savulaik novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis savos pētījumos par Rēzekni rakstīja: “Iepretī vecajai, visu aizmirstajai “Latgalei” pie upes ezera krastā daļēji saglabājies liels kalns ar līdzenu virsotni. Uzņēmīgie pilsētnieki šeit raka mālu savu krāšņu būvniecībai, saimnieciskajām vajadzībām un tā norakuši kalna daļu. Kalna nogāzēs arī šodien redzams māls. 19. gadsimtā kalna ziemeļu daļu noraka, kad te tika veidots jauns ceļš uz staciju “Rēzekne-I”. Brīnišķīga vieta. Blakus ezers un divas upes. Zem kalna ceļš. Vēl uz šī kalna atradās viena no bagātā barona Korfa muižām. Kādreiz viņam bija Ļucinas un Režicas zemes līdz pat Dricāniem un Ilzenbergam. Tā bija seno muižnieku ligzda, no kuras sen nekas nav palicis. Korfu vidū bija daudz ievērojamu zinātnieku un vēsturnieku. Viņu pēcteči arī tagad dzīvo Berlīnē. Bet ļoti tālā senatnē šeit atradās seno latgaļu pilskalns. Arheo-loģiskos izrakumus te neveiksi, kalnā papilnam sasistu stiklu. Bet veco viesnīcu “Latgale” sāka būvēt pirms kara. Kara laikā vācieši aiznagloja logus un tur ierīkoja noliktavu. Viesnīca tika atklāta jau tikai piecdesmitajos gados.” Kalna pakāje, tostarp visa Brīvības iela savulaik bija blīvi apbūvēta, taču 1944. gadā Rēzeknes bombardēšanas laikā nami tika sagrauti. Protams, pēc kara pilsētnieki būvējās no jauna. Kalna pakājē atradās arī kāds vizuāli interesants trīsstāvīgs ķieģeļu nams (attēlā), sadzīves apstākļi tur, protams, nebija spīdoši, un galu galā tas tika atzīts par dzīvošanai nederīgu un bīstamu. Nams tika nojaukts, tāpat kā turpat bijušā diennakts veikaliņa ēka. Tobrīd, notiekot šīm pārmaiņām, apkārtējie iedzīvotāji nemaz nenojauta, kādas pārmaiņas piedzīvos kalns.
Jauna lappuse Rēzeknes vēsturē
Dižais tautas dzejnieks Rainis ir teicis: “Pastāvēs, kas mainīsies!” Tāpēc arī saprotama Rēzeknes pašvaldības vadības vēlme uzlabot un labiekārtot pilsētas vidi. Padarīt skaistāku pilsētu, tā, lai ir patīkami gan pašiem, gan piesaistītu tūristus. Bet tūristi ir tauta, kas atstāj savu naudu vietējos veikalos, kafejnīcās, viesnīcās utt., tā uzlabojot vietējo ekonomisko attīstību. Ja pārmaiņas pie Kovšu ezera mēs visi varam jau baudīt – ir lieliska pastaigu taka apkārt ezeram, laivu piestātnes, laipas, sakārtota pludmale, ir kafejnīcas, tad pakalna pārvērtība vēl līdz galam nav beigusies. Rekreācijas centra būvniecība tika uzsākta 2020. gada novembrī. Pirms tam 29. septembrī Rēzeknes pašvaldība un SIA “Arčers” parakstīja līgumu “Rekreācijas centra būvdarbi, autostāvvietu un piebraucamo ceļu izbūve, teritorijas labiekārtošana un inženierkomunikāciju izbūve Kovšu ezera krastā, Rēzeknē”. Būvdarbus veic SIA “Arčers”, autoruzraudzību – SIA “ARX arhitekti” un SIA “Projekts 3”, būv-uzraudzību – SIA “Marčuks”. Jau nākamā gada aprīlī sākās Brīvības ielas posma (no Atbrīvošanas alejas līdz kanālam) pārbūve. Satiksme Brīvības ielā tika organizēta pa joslām. Darbi uz priekšu virzījās diezgan ātri – pakalna daļa tika norakta (augsne ar smagajām kravas mašīnām aizvizināta prom citām vajadzībām), un jau 6. augustā topošā Rēzeknes rekreācijas kompleksa (Brīvības ielā 23) pamatos tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. To nolasīja domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs: “Pavisam drīz Rēzeknē darbosies rekreācijas centrs, kas ļaus pāršķirt jaunu lappusi Rēzeknes tūrisma vēsturē. Gan radītās darbavietas, gan pilsētas viesi nesīs neatsveramu ieguldījumu pilsētas ekonomiskajā izaugsmē. Šis projekts ir kārtējais solis, lai Rēzekne kļūtu par kultūras, uzņēmējdarbības un tūrisma centru, kurā diendienā kūsā dzīvība un turpinās izaugsme.” Tātad kādi labumi visus gaidīs rekreācijas centrā? Ienākšana rekreācijas centrā plānota no Brīvības ielas puses, tur paredzēta uzgaidāmā telpa ar nelielu bērnu rotaļu laukumiņu. Pirmajā stāvā būs trenažieru zāles, arī tehniskās telpas. Otrais stāvs ir atvēlēts ūdens relaksācijas zonai. Te būs trīs saunas, divas tvaika pirtis, aukstais baseins pie saunām, džakuzi, bērnu baseins, dušas, lielais baseins ar ūdens masāžu aprīkojumu, bārs un āra terase. Baseinu zonā paredzētais zemūdens apgaismojums ļaus mainīt noskaņu. Visām pirtīm tiks veidots individuāls apgaismojums un būs atšķirīgi aromāti. Viena no saunām būs ar plašu stiklojumu un skatu uz basei-nu zonu. Vēl viena pirts ļaus tās lietotājiem baudīt panorāmas skatu uz ezeru. Izmantojot reljefa iespējas, otrā stāva līmenī ēkai apkārt vedīs gājēju taka, pa kuru varēs doties arī uz ezera piekrasti. Trešajā stāvā plānots piedāvāt dažāda veida masāžas, fizioterapijas un ūdens procedūras, kā arī kosmētiskās procedūras 16 speciāli aprīkotās un iekārtotās telpās. Katrs kabinets būs ērts un vizuāli pievilcīgs. Pēc procedūrām apmeklētāji varēs baudīt tēju speciālā atpūtas telpā. Ēka, kuras platība ir 3076 kvadrātmetri, tiks iznomāta komersantam. Pabeigt darbus bija ieplānots līdz 2022. gada decembrim. 2021. gada oktobrī Brīvības ielas posmā jau notika asfalta seguma ieklāšanas darbi. Tikpat aktīvi notika arī darbi pie rekreācijas centra izbūves. 2022. gada maija sākumā jau tika nosvinēti topošā rekreācijas centra spāru svētki. Taču jūnijā būvmateriālu izmaksu sadārdzināšanās dēļ tika apturēta vairāk nekā astoņus miljonus vērtā rekreācijas centra būvniecība. Cenšoties nepazaudēt projektam Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu, pašvaldība lauza līgumu ar būvnieku un izsludināja jaunu iepirkumu atlikušajiem būvdarbiem. Jaunajā iepirkumā atkal uzvarēja “Arčers”, kas bija vienīgais pretendents. Ja iepriekš bija plānots, ka centra būvniecība izmaksās astoņus miljonus, taču izmaksas palielinājušās par 3,4 miljoniem eiro. 2022. gada oktobrī būvdarbi atkal atsākās. 2023. gada jūlijā turpinās vērienīgi būvniecības un apkārtnes labiekārtošanas darbi, taču izmaksu sadārdzinājuma dēļ pašvaldībai projekta pabeigšanai nepieciešami papildu 3,3 miljoni eiro. Tā kā tādas naudas pašvaldības budžetā nav, tā lūdz aizdevumu Valsts kasē. Pilsētas parādsaistības tuvojas maksimumam. Un jau augustā sabiedrība Latvijas mērogā uzzina, ka Rēzeknes pašvaldība nonākusi smagā finansiālā stāvoklī… Vārdu sakot, ķibeles pabirst kā no pārpilnības raga. Septembrī jau labi redzami vērienīgās būvniecības rezultāti – sešas pirtis, seši baseini, tostarp divi uz terases. Trešajā stāvā – 16 telpas SPA procedūrām. Tiek izmantoti apdedzināti priedes dēļi no Somijas, ķieģeļi no Vācijas, granīts no Portugāles, apzaļumošanai – 3 m augsti koki no Polijas. Nu būvniecība tuvojas noslēgumam. Jau trīs gadus Rēzeknes pašvaldība meklē arī nomnieku SPA kompleksam un investoru, jo projekts blakus rekreācijas centram paredz uzbūvēt viesnīcu. Ja pašvaldība neatradīs uzņēmēju, kas tur ieguldīs piecus miljonus eiro, tad ES līdzfinansējums būs jāatdod atpakaļ. Notiek izsole pēc izsoles, bet rezultātu pagaidām nav.
Vienkārši ķibeles vai… seno latgaļu lāsts?
Līdz šim Rēzeknē ir veikti daudzi būvniecības darbi – uzbūvēts “Gors”, ARPC “Zeimuļs”, Olimpiskais centrs “Rēzekne”, tapusi promenāde gar Rēzeknes upi, ir skaists Festivāla parks un vēl daudz kas izdarīts, kas pilsētvidi ir padarījis skaistāku. Veicies bija labi. Taču rekreācijas centra būvniecība pie Kovšu ezera ir kā kaklā iesprūdusi asaka. Ne norīt, ne izspļaut. Protams, uzsākot šo projektu, neviens nevarēja aizdomāties, kādas globālas pārmaiņas skars pasauli. Kovida drastiskie ierobežojumi, tad Krievijas iebrukums Ukrainā, cenu kāpums, Euribor procentu likmes pieaugums vairākas reizes. Tas viss, protams, ietekmēja arī rekreācijas centra būvniecību un radīja citas ķibeles. Un tomēr neviļus prātā nāk doma – norakts Rēzeknes pakalns, senais latgaļu pilskalns, lai te būtu SPA komplekss. Būtībā iznīcināta svētvieta. Iznīcināts viens no Rēzeknes pakalniem. Varbūt te iedarbojies seno latgaļu lāsts, gluži kā savulaik Ēģiptē, kad, veicot arheoloģiskos izrakumus, tika atvērtas faraonu kapenes? Visi taču esam dzirdējuši par Tutanhamona lāstu. Pirms kādiem apmēram 15 gadiem kāds cits uzņēmējs kalna pakājē, tur, kur būtu jātop viesnīcai, arī ķērās pie būvdarbiem. Nama plāns bija rokā, ķieģeļi savesti, būvlaukums nošķūrēts, un… tad viss apstājās. 2008./2009. gada krīze izdarīja savu. Arī sakritība? Vai tomēr nē? Vārdu sakot, šis Rēzeknes pakalns ir mistikas plīvura apņemts. Un kā jūs domājat?
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES un pašvaldības publicitātes foto
Komentāri