Kādā jaunā ģimenē 1924. gadā Rēzeknes apriņķa Nautrēnu draudzē, Bliseņu ciemā, nāca šajā pasaulē bērniņš, kurš svētās kristības sakramentā saņēma vārdu Anna. Gan vecāki, gan vecvecāki bija dziļi reliģiozi cilvēki. Uzticīgi ievēroja Dieva un Baznīcas bauslības, bieži pieņēma svētos sakramentus, rītos un vakaros kopīgi lūdza Dievu. Vakaros pirms gulētiešanas vēl slavēja Dievu un Dievmāti garīgās dziesmās. Mazā Anna Vanaga ilgi nepalika viena. Dievs viņai dāvāja vēl četrus brālīšus un divas māsiņas. Vecākais brālis Jānis kļuva ērģelnieks, bet jaunākā māsiņa Tekla sekoja vecākās māsas priekšzīmei: iestājās tajā pašā klosterī. Toreiz Nautrēnu draudzē bija nodibināts Kruciatas pulciņš, kurā bērni tika apmācīti Vissvētākā Altāra Sakramenta godināšanā. Šajā pulciņā iestājās arī mazā Anna. Viņa ņēma dzīvu dalību procesijās. Pusaudzes gados Anna pie vienas šuvējas apguva šūšanas mākslu un mājiniekiem šuva apģērbu. Anna uz kādas svētbildes reiz izlasīja vārdus: “Lūdzies un strādā, būsi laimīgs!” Tāpēc viņa jau agrā bērnībā iemīlēja lūgšanu. Kad dienā nebija laika lūgšanai, lūdzās vakara stundās uz miega rēķina. Agrā jaunībā viņa sadzirdēja Dieva aicinājumu uz garīgo kārtu. Tajā laikā Latvijā bija zināms tikai viens sieviešu klosteris, proti, Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācija. Šīs kongregācijas māsas dzīvoja Rīgā, Klostera ielā 4, un dažas Jaunaglonā. Anna 18 gadu vecumā devās kājām uz Jaunaglonu, apmēram 80 km tālu, lai iestātos klosterī. Viņa tika uzņemta, taču ar dzīvesvietu Rīgā. 1942. gada oktobra sākumā viņa devās uz Rīgu preču vilcienā, jo bija kara laiks un pasažieru vilcieni negāja. Rīgā Anna strādāja valsts darbu un pabeidza mājturības kursus. 1949. gada rudenī padomju vara klostera māsas izūtīja no Rīgas, un viņas apmetās uz dzīvi Aglonā vecā dominikāņu klosterī. Šeit māsa Anna pie Dievmātes kājām nolika svētsolījumus dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā, visu lielākam Dieva godam. Šeit viņa strādāja klostera saimniecībā, kā arī pie šūšanas darbiem. 1960. gada pavasarī padomju vara klosteri slēdza un māsas izraidīja no mājas. Mazās grupiņās viņas apmetās uz dzīvi daudzviet Latgalē un Zemgalē. Māsa Anna devās uz Daugavpili, kur strādāja fabrikā. Kāds vecs laulāts pāris piedāvāja viņai dzīvošanu savā mājā ar norunu, ja rūpēsies par sirmgalvjiem līdz nāvei. Māsa Anna piekrita un rūpējās par viņiem līdz pēdējam, sarīkoja bēres. Cienīgi ar Baznīcas svētību viņi tika guldīti kapā. Dzīvojot Daugavpilī, māsa Anna līdztekus valsts darbam nodarbojās ar šūšanu. Viņa šuva draudzēm liturģiskos tērpus: ornatus, veļumus, karogus, komžas, albas. Katru rītu un vakaru piedalījās Svētajā Misē Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas draudzes baznīcā un aktīvi dziedāja dievkalpojumos. 1995. gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Varakļānos, kur pēc 20 gadiem, 2015. gada 30. novembrī laimīgi aizmiga Kungā; 3. decembrī tika guldīta Aglonas kapsētā, līdzās citām klostera māsām. Viņa nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu. Dievs viņai bija devis labu veselību. Garajā mūžā tikai dažas reizes uz īsu laiku ārstējās slimnīcā. Māsa Anna uzticīgi sekoja savai devīzei: “Lūdzies un strādā!”, jo ļoti mīlēja lūgšanu un darbu. Gandrīz līdz nāvei viņa vasarā strādāja sakņu dārzā, bet ziemā adīja zeķītes nabadzīgo ģimeņu bērniem.
Māsa Mirjama
Komentāri