Gandrīz četrdesmit no tiem priesteris kalpojis Dievam un cilvēkiem. Bet ceļš uz šo kalpošanu sākās bērnībā Višķu draudzē, kur dzimis, audzis, pirmos soļus baznīcā patstāvīgi spēris jau bērna gados. Dažreiz sprediķī, atceroties tos laikus, dekāntēvs stāsta, ar kādu bijību viņš, mazais lauku puika, ikreiz devies pildīt ministranta pienākumus, cik laimīgs bijis, kad priesteris uzslavējis mazos palīgus. Ģimene un baznīca jau bērnībā noteica viņa dzīves ceļu — kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Dekāns P. Zeiļa ir viens no tiem priesteriem, kuram bija jāiemācās dzīvot un savus pienākumus pildīt tā, lai padomju vara, modri uzraugot Baznīcu un tās kalpotājus, nevarētu represēt viņa draudzes locekļus. Tikai priesteru un ticīgo ļaužu sirsnīgās lūgšanas pasargāja dievnamu, kur vara jau bija nolēmusi ierīkot… kinoteātri. Cik dievnamu visā Latvijā toreiz tika pārvērsti par skolām, kinoteātriem, sporta zālēm, kolhozu darbnīcām un noliktavām… Dievs sargāja Rēzeknes baznīcas. Varbūt tāpēc, ka ticīgie, savu priesteru mudināti, sirsnīgi lūdzās pasargāt draudzi un baznīcu no varas ļaunprātības… Skaista, sakopta, vasarā puķu ieskauta, pašā pilsētas centrā stāv Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīca. Tai cenšas līdzināties Dukstigala un Prezmas dievnams, kur dievkalpojumus vada dekāns. Taču cilvēkus saista ne jau šis skaistums, bet sirsnība, ar kādu te sagaida un uzklausa katru, kuram vajadzīgs atbalsts un mierinošs vārds. Par visu labo un gaišo, ko dievnams katru dienu sniedz ticīgajiem, viņi saka paldies saviem priesteriem, savam dekānam, mariāņu tēvam Pāvilam Zeiļam MIC. Un sirsnīgi lūdzas: Dieviņ, sargā mūsu garīgos tēvus, dod mūsu prāvestam spēku un veselību vēl ilgiem, ilgiem gadiem!
M. MAGONE

Komentāri