Evaņģēlijs satur vienu no tādām liecībām, kas ļauj mums ar lielāku iekšējo mieru stiprināt savu ticību Augšāmceltajam Kungam. Tā vēstī par sievietēm, kuras pēc Jēzus nāves nedēļas pirmajā dienā, kā evaņģēlists norāda, dodas pie kapa, lai rituāli svaidītu Jēzus miesu ar smaržzālēm. Ieradums prasīja, lai mirušā ķermenis tiktu pareizi svaidīts. Viņas nevarēja to izdarīt Jēzus nāves dienā, jo tas bija sabata sākums, kad jūdiem likums aizliedza jebkādu darbu. Sievietes bija ļoti pārsteigtas, kad nonāca Jēzus apbedīšanas vietā un pamanīja, ka akmens no kapa ir novelts. Viņu pārsteigums bija vēl lielāks, redzot, ka kaps ir tukšs un ka tajā nav Jēzus ķermeņa. Viņas sajutās bezpalīdzīgas, secina evaņģēlists. Kristus augšāmcelšanās noslēpums ir liels. Bez ticības to nav iespējams saprast. No tīri cilvēciskā viedokļa cilvēks ir bezpalīdzīgs tik liela noslēpuma priekšā, tāpēc savā mentalitātē tas drīzāk apstājas un koncentrējas uz nāvi. Taču Dievs, būdams dzīvības un nāves Kungs, darbojas citādi. Jēzus to apstiprināja, kad uzmodināja savu draugu Lācaru no mirušajiem. Kaut pēc četrām kapā pavadītām dienām Lācara ķermenis jau sāka sadalīties, Jēzus atjaunoja tā agrāko cieņu. Lai gan nāve nosaka cilvēka dzīves ierobežojumu, Dievs paver jaunu perspektīvu. Evaņģēlists, atsaucoties uz Veco Derību, vēlas palīdzēt mums saprast, ka, lai paveiktu šo darbu – cilvēka izpirkšanu no grēka verdzības –, Jēzum bija jācieš un jāmirst pie krusta. Jēzus nāve bija nepieciešama, lai parādītu Dieva spēku pār nāves dimensiju. Ticība ļauj mums pacelties un redzēt citus apvāršņus, kādus augšāmcēlies Kristus piedāvā cilvēcei – tie pilnībā pārsniedz cilvēka spējas un sniedzas līdz debesīm. Cilvēks, kurš skatās tikai uz zemi, uz laicīgo, materiālo, tos neredz… Sievietes, apbēdinātas un skatīdamās uz leju, dzirdēja žilbinošās drēbēs tērpto eņģeļu vārdus: “Kāpēc jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav; viņš ir augšāmcēlies.” Lai saskatītu Dieva apvāršņus, mums jāskatās uz augšu, lai mēs būtu atvērti Dieva klātbūtnei. Tas prasa dzīvu ticību. Arī Augšāmcēlies Kungs, parādoties saviem mācekļiem – caur viņiem arī mums visiem – uzdod vienu un to pašu jautājumu: kāpēc jūs joprojām tik neatlaidīgi meklējat dzīvos starp mirušajiem? Cilvēks dzīvē bieži izturas pret Dievu kā pret kādu vienlīdzīgu mirstīgu cilvēku, bet… Dievs ir mūžīgs un visvarens, viņam nav ne iesākuma, ne beigu, viņš ir ārpus nāves, ārpus mūsu materiālās pasaules ķīmijas, bioloģijas un fizikas likumiem. Cilvēks vēršas pie Dieva, bet neklausa Dievu; netic, ka Dievs atbildēs, jo viņam trūkst dzīvas ticības. Cilvēks apsūdz Dievu, ka viņš esot ļaunuma cēlonis, lai gan Dievs ir visa labā avots. Viņš apsūdz Dievu, ka viņam trūkstot intereses par cilvēka likteni, lai gan Dievs atdeva savu Dēlu krusta nāvē mūsu pestīšanas dēļ. Cilvēks par katru cenu pieprasa Dieva taisnību, kad patiešām ir apdraudētas viņa personīgās intereses un lietas. Un cilvēks nevēlas pieņemt, ka Dievs ir augstākais taisnīgums un ka viņš ir žēlsirdīgs Tēvs, kurš nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan, lai tas atgriežas un dzīvo. Tā bieži izskatās mūsu ticība, jo mums ir vieglāk meklēt Dzīvo Dievu starp mirušajiem. Tāpēc mums pastāvīgi jāatjauno sava ticība tam, ka Dievs nav sūtījis savu Dēlu, lai mēs paliktu nāves varā, bet gan lai mēs dzīvotu jaunu dzīvi. Marijai Magdalēnai, sievietēm un mācekļiem tukšais kaps sākumā bija izbrīnas un jautājumu avots, bet pēc tam kļuva par viņu ticības sākumu, ko stiprināja Augšāmceltā Kristus atklāsme. Mūžīgā dzīve nav cita dzīve, kas sākas tikai pēc nāves, bet gan jaunas mīlestības attiecības starp mums un Kungu, kuras nāvei nav spēka iznīcināt. Nāve ir vien slieksnis, pie kura cilvēks atstāj savu veco dvēseles ietērpu – miesu. Tāpēc Kunga Augšāmcelšanās svinības mūs ved uz jaunu dzīvi, uz dzīvi augšāmcēlušajā Jēzū. Tāpēc tas nav pagātnes notikums, bet gan notikums, kas nemitīgi notiek. Augšāmcelšanās nav mums pagājusi garām, augšāmcelšanās ir mūs sasniegusi un caurstrāvojusi. Mēs turamies pie viņa, tas ir, pie Augšāmceltā Kunga, un viņš mūs cieši tur pat tad, kad mūsu rokas zaudē spēku. Tāpēc Jeruzalemes sieviešu pieredze mums ir mācība – nevajag savā dzīvē Jēzu iebalzamēt, ar cilvēciskiem priekšstatiem ierobežot ticību viņam, bet gan drosmīgi atvērties viņa augšāmcelšanās neaptveramajam diženumam un vienreizīgumam. Jo stiprāk mēs ticam Kristum un uzticīgāk viņu pieņemam savā sirdī, jo autentiskāki viņa liecinieki kļūstam. Un tieši to no mums sagaida augšāmcēlies Kristus: būt viņa augšāmcelšanās un viņa jaunās dzīves lieciniekiem mūsdienu pasaulē – tāpat kā sievietēm, kuras “atgriezās no kapa un stāstīja visu to vienpadsmit apustuļiem un visiem pārējiem”. Pateicoties viņu vārdiem, Pēteris un Jānis dodas uz kapu, lai paši visu redzētu. Pēteris noliecās un ieraudzīja tikai lina audeklus. Viņam tas bija sākums jaunai Lieldienu ticībai, no kuras smelsies apustuļi un visa Baznīca.
Lai tukšais kaps šajās Lieldienās paver jaunu iespēju ikvienam, kurš vēlas atbrīvoties no cilvēciskā mērogā veidota Dieva tēla, un ļauj piedzīvot Kunga Augšāmcelšanos savā dzīvē. Jo viņš ir patiesi augšāmcēlies. Alleluja!
Jānis BULIS,
Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps
(2026. gada Kunga Augšāmcelšanās svinībās)
Komentāri