3. augustā ceļā pie Aglonas Dievmātes devās Gulbenes Vissvētākā Sakramenta draudzes baznīcas svētceļnieki tēva Pāvila vadībā. 8. augusta pievakarē viņi apstājās Rikavā. Tēvs Pāvils Latvijā ir desmit gadus. Svētceļojumā uz Aglonu dodas jau devīto reizi. Viņš pastāstīja: “Šodien varbūt šķiet, ka esam mazākā pulkā, bet mums vēl pievienosies svētceļotāji Galēnos. Katrs izvēlas, cik ilgu laiku viņš var veltīt ceļam. Mums ir cilvēki, kuri ieplāno atvaļinājumu tā, lai puse no tā tiek veltīta svētceļojumam pie Aglonas Dievmātes, bet otra puse atpūtai pie ūdeņiem, kalnos. Mūsu maršruts nav vienkāršs, bet tas sniedz iespēju būt baznīcās, ir nakšņošanas iespējas. Ja dotos pa šoseju Gulbene–Rēzekne… būtu skumji. Šosejas tuvumā vairs nav ne skolu, ne dievnamu. Svētceļojums nav tikai tāpēc, lai pieveiktu noteiktu daudzumu kilometru. Tas ir tamdēļ, lai piedzīvotu grūtības, kuru nav ikdienā. Svētceļojums ir rekolekcijas ceļā. Ir lūgšanu laiks. Katru dienu – laiks Dieva vārdam, kam seko priestera komentārs. To mēs pārrunājam vakarā. Šajā grupā ir tradīcija, ka ieplānojam vienu atpūtas un klusuma dienu, lai ir iespēja vairāk pabūt ar Dievu. Tā ir iespēja veikt savu iekšējo dziedināšanu, jo Dievs strādā ar cilvēka sirdi. Mēs to neredzam tradicionālā veidā, bet cilvēka nonākšana līdz slieksnim, kad viņš spēj atklāt savas visdziļākās sāpes grēksūdzes laikā vai vakara pārrunu stundā, apliecina Dieva klātbūtni cilvēkā. Tā ir neredzamā svētceļojuma žēlastība. Šīs grupas fenomens – cilvēki cīnās par svētceļojumu. Tā bija pagājušajā gadā, tā arī šogad. Īstas skaidrības jau nav – arī saistībā ar
covid
. Protams, ir cilvēki, kuriem bail. Tie palika mājās.” Ceļinieki atzina, ka viņiem galvenais ceļā piedzīvotās atklāsmes, tīras mīlestības klātesamība. Tas, ka tajā brīdī, kad jūties saskumis, pienāk klāt grupas biedrs un sniedz savu atbalstu. Stiprina apkārtējo cilvēku atbalsts, viņu nesavtīgā dalīšanās mīlestībā. Gan Gulbenē cilvēki ziedo svētceļojuma vajadzībām, gan ceļā tiek piedzīvoti sirsnīgi brīži, kad apstājas automašīna un cilvēki vienkārši tāpat uzdāvina divas šokolādes. Lazdukalnā ceļinieki tika cienāti ar svaigi sviestu medu. Gaigalavā no ēdnīcas visiem tika atnestas siltas pusdienas. Šogad kā nevienu gadu ceļiniekus apdāvina ar saldējumu. Neparasti sirsnīga bija tikšanās ar divām Antoņinām – māti (91 gads!) un meitu. Viņas sarūpēja lielu kasti ar cepumiem. Arī pagājušajā gadā tikšanās ar Antoņinu bija sirsnības un atbalsta caurstrāvota. Gulbeniešu pulciņā jaunākā svētceļniece – Vanesa, kurai tikai astoņi gadi. Visvairāk gadu sakrājusi Jevģēnija: “Man 9. septembrī būs 69 gadi. Darbā visi pieraduši, ciena manu nostāju, ka augusta sākumā man ir atvaļinājums, jo dodos uz Aglonu. Es teikšu tā – kristietim nav pensijas vecuma, viņam ticībā nav brīvdienu. Tā ir laime – slavēt Dievu! Ceļā mēs lūdzamies, piedzīvojam atjaunošanos, dvēseles atdzimšanu. Tas dod spēku ikdienas dzīvei.” Tēvs Pāvils vēl piebilst: “Aglonā būsim 13. augustā. Šobrīd nav skaidrības, vai varēsim palikt pa nakti –
covid
! Man tas ir zaudējums, ka grupas nevar palikt pa nakti. Man trūkst 13. augusta vakara, kas vienmēr bijis jauniešu laiks: dziesmas Dievam, iestudējumi. Jauniešu prieks ir milzīgs spēks. Nezinu, vai varēs palikt līdz 15. augustam. Man trūks šīs svētku kulminācijas, trūks iespējas piedzīvot bīskapa vadīto Sv. Misi. Glābiņš – aizbraukt uz Aglonu pirms svētkiem vai pēc svētkiem. Tas ir tāds kā svētceļojuma turpinājums. Tomēr tas, ka svētceļniekiem nav iespējas palikt līdz 15. augustam sakarā ar ierobežojumiem, ir tā kā svinēt svētdienu darba drēbēs. Dvēseles kausā pietrūkst pāris lāšu Dieva izjūtas. Kaut nu nākamgad varētu droši un mierīgi izdzīvot ceļu pie Dievmātes un Aglonas svētkus!”
Ieva RUTE
AUTORES foto
Komentāri