Esiet sveicināti!
Tuvojas Latvijas valsts brīvības atgūšanas gadskārta. Novēlu jums visiem to pavadīt vislabākajā noskaņojumā. Vēl jau esmu pie dzīvības un cīnos ar savu nemierīgo atmiņu ritumu. Pirms vairākiem gadiem man gar acīm paslīdēja kāds Rēzeknes avīzītes rakstiņš, un tas kā lente ir ierakstījies manā atmiņā. To bija rakstījis burtlicis E. Kozlovskis, kurš bija izteicies, ka Latgales prese maz rakstot par vecākās paaudzes priesteri Jezupu Grišānu MIC. Toreiz es šim rakstam nepievērsu uzmanību, bet atmiņā palika tikai tāpēc, ka bija pieminēts tēvs Jezups un tas, ka viņš savā kalpošanas laikā Rēzeknē esot paveicis ļoti daudz labu darbu.
Jā, tagad, kad esmu izlasījusi Ontona Rupaiņa aprakstīto apcerē “Dabasu myurinīks”, man jāsaka, ka patiešām tēvs Jezups Grišāns Rēzeknē ir aizmirsts, jo viņa 135. gadskārtā ne ar pušplēstu vārdu netika pieminēts. Taču liels bija mans pārsteigums, ka tieši šajā tik nozīmīgajā tēva Jezupa 135. gadskārtā viņš pats ar savas dzimtas atvasītes atbalstu atnāca pie manis nu jau ne tāds, kādu es viņu pazinu viņa labākajos gados “Tykumu” patversmē, bet atnāca jau tagadējos manas dzīves gados, balstīdamies uz spieķīša. Man bija ļoti liels, negaidīts un dvēseli pacilājošs Ziemassvētku prieks.
Apzinos savu nevarību, savu nespēku un dzīves augstāko zināšanu trūkumu, jo esmu beigusi tikai viengadīgo Rēzeknes patversmes “Tykumi” skoliņu pie tēva Jezupa Grišāna un ar tām vien vājajām zināšanām esmu nostaigājusi garo dzīves ceļu.
Tēva Jezupa paveiktais palicis ēnā. Arī es esmu palikusi ēnā un arī mēma.
Jūsu Valērija KALVE
Jūrmalā
Komentāri