“Man laimējās uzaugt gādīgu vecāku lolotā piecu bērnu ģimenē. Nebija viegli nedz vecākiem, nedz arī bērniem. Māja atradās mežā Rikavas pagastā. Tēvam piederēja vien trīs hektāri zemes un mežs, liela saimniekošana nesanāca. Pati kopš mazām dienām bieži slimoju, nevarēju iet skolā. Vēlāk sākās Otrais pasaules karš. Dzīvojot mežā, bija jāsatiek gan karavīri, gan partizāni, arī bandīti, kuriem patika vienkārši laupīt un biedēt. Vienreiz vācieši ienāca pagalmā un, pavērsuši ieroci pret mammu, uzdzina viņu kūts augšā pārbaudīt, vai nav paslēpušies partizāni. Ļaudis stāstīja, ka trīs mājas nodedzinātas, ka cilvēki mocīti… Kad uzzinājām, ka bombardē Rēzekni, pārdzīvojām, vai radi paliks dzīvi. Dzīvojām vienās bailēs. Karš ir liels posts un ļaunums, nedod Dievs, piedzīvot to vēlreiz,” pastāstīja Veronika.
VIŅA BIJA DIEVA KALPONE
2017. gada 18. oktobrī mūžībā aizgāja un 23. oktobrī Viļānu kapsētā apbedīta uzticamā Dieva kalpone Veronika Ragauša. 58 dzīves gadus Veriņa kalpoja tēviem mariāņiem, 40 no tiem — Rikavā un Izvaltā, deviņus — Viļānos un deviņus gadus — Daugavpilī. Nekrologa vietā piedāvājam laikrakstā “Latgales Laiks” publicēto Veronikas Ragaušas dzīvesstāstu, ko 2015. gadā rakstījusi Egita Terēze Jonāne.
Komentāri