Apbrīnojama pacietība, ar kādu Jekaterina prot pat viskaprīzākā ķipara sejiņā atgriezt smaidu. Viņas audzēkņu dzidrie smiekli ir vislielākais prieks un atalgojums par pacietību, kas vajadzīga šajā darbā. Saņemot Rēzeknes novada Izglītības pārvaldes Pateicības rakstu, Jekaterina bija ļoti samulsusi — sak, esmu tikai godprātīgi pildījusi savus pienākumus. Lai Dievs dod, ka mēs visi katrs savā vietā vienmēr censtos būt ļoti vajadzīgi cilvēkiem līdzās, savējiem un svešiem — bērniem, kurus mācām, kaimiņiem, arī svešiniekiem, kurus sastopam savā dzīves ceļā.
Māra NIZINSKA
Komentāri