“Jaunībā domāju, ka nekad nedzīvošu laukos,” smaida Irina. Bet, kā saka, cilvēks domā, Dievs dara. Viņai ir pavāra profesija, strādājusi restorānā “Latgale”, dažādu organizāciju ēdnīcās, bet 2001. gadā, kad Irinas vecāki aizgāja mūžībā, viņa kopā ar vīru pārcēlās uz Balbišiem, uz vecāku mājām. Ar savu dzīvi laukos apmierināta. Te taču viss ir savs, pašu rokām izaudzēts. Iesākumā Saļņikovu ģimene gribēja nodarboties ar aitkopību, bet pamazām izkristalizējās tas lauku dzīves modelis, kāds ir tagad. Irina saimnieko mājā un dārzā, vīrs Sergejs katru dienu brauc darbā uz Rēzekni, kur strādā kādā ceļu uzturēšanas firmā par ekskavatoristu. Problēmu ar satiksmi nav. Irina paslavē Čornajas pagasta pārvaldi, kas rūpējas, lai ceļš ziemā vienmēr būtu iztīrīts. Arī Čornajas pastnieki Jeļizaveta un Viktors Lizunovi ir čakli darba darītāji, pastu piegādā vienmēr laikā. Īpaši Irina gaida “Rēzeknes Vēstis”, un, izmantojot mūsu ciemošanos, viņa pasūtīja “RV” 2016. gadam. Redakcija savam pirmajam nākamā gada abonentam bija sagatavojusi dāvanu — grāmatu “Mans laikabiedrs”. Piebildīšu, ka “RV” redakcija iecerējusi dāvināt vērtīgo grāmatu visiem
2016. gada
abonentiem. Par to sīkāk — nākamajā numurā. Bet Irinai vēlam veselību, viņas puķu bagātīgu ziedēšanu, jo puķes ir tās, kas var vairot labo noskaņojumu un likt pasmaidīt arī skumjākā brīdī.
Aija ZUJA
AUTORES foto
Komentāri