Cienījamie “Rēzeknes Vēstu” lasītāji!
Oktobrī, kad sākās mūsu avīzes abonēšanas kampaņa, mēs izsludinājām konkursu “Es un mana mīļākā avīze”, kurā bija jānofotografējas kopā ar “Rēzeknes Vēstīm”.
Paldies visiem konkursa dalībniekiem: • Mākoņkalna pagasta iedzīvotājam par sunīša Skubija foto ar mūsu avīzi; • Svetlanai Kononovai no Lipuškiem par kaķīšu Mikelandželo un Barsa, kā arī sunītes Žuljetas foto ar “RV”; • lasītājai Lilijai par “RV” foto puķu ielokā; • Valijai no Maltas par foto “Autobusu gaidot” ar “RV”, kā arī par foto ar traktoru; • Martai Šmaukstelei no Preiļu novada par ģimenes foto ar avīzi; • mūsu lasītājam un autoram Ivanam Petrovam par ģimenes foto ar “RV” un brīnišķīgajiem avīzei veltītajiem vārdiem; • Lilijai Šeršņovai no Ludzas par jauku “gadījuma” foto; • Irēnai Leidumai par foto “Ar “RV” – Horvātijā”.
Žūrija novērtēja visas fotogrāfijas un nolēma, ka balvu pelnījusi mūsu lasītāja
Valija no Maltas.
Apsveicam! Un te nu notika īsts Jaungada brīnums – tikko mēs grasījāmies paziņot Valijai šo brīnišķīgo vēsti, viņa pati ieradās redakcijā, lai abonētu avīzi 2026. gadam!
“RV”
VIENMĒR VISS NOTIEK UZ LABU
“Kāds man šodien pārsteigums! Tāda sakritība – meita šodien brauca uz Rēzekni un mani paaicināja līdzi. Nolēmu atnākt uz redakciju pasūtīt laikrakstu un te uzzināju, ka esmu vinnējusi konkursā!
Man patīk piedalīties visādos konkursos.
“Rēzeknes Vēstīs” izlasu visu, pat sludinājumus. Ļoti patīk raksti par ciemiem, par to, kā cilvēki dzīvo. Patīk Regīnas kundzes rubrika. Pat risinu krustvārdu mīklas “Kurkulēnā”! Lasu rakstus arī latgaliešu valodā. Savulaik es pati esmu rakstījusi “Olūtam” un “Tāvu zemes kalendaram”,” smaida Maltas ciemata iedzīvotāja Valija JASMANE.
“Vai jau sen lasāt “Rēzeknes Vēstis”?”
jautāju. “Jau sen! Vēl kad laikrakstam bija cits nosaukums. Es pati esmu no Sēlijas, no Ilūkstes novada. Dzīves ceļš uz šejieni atveda, te ieprecējos. Kad absolvēju Friča Roziņa Maltas sovhoztehnikumu, 1979. gadā sāku strādāt padomju saimniecībā “Garkalni” par zootehniķi. Agrāk tā bija pieprasīta profesija. “Garkalnos” bija gan govju, gan cūku fermas. Tagad tā visa vairs nav, no fermām palikušas tikai drupas. Ļoti žēl. Dažas fermas tika privatizētas, citas izzagtas. Tādi laiki bija. Kad sākās pārmaiņu laiks, aizgāju strādāt par auklīti sākumā Garkalnu bērnudārzā, tad Maltas bērnudārzā. Tur līdz pensijai arī nostrādāju. Vīrs jau pieci gadi kā mūžībā. Bērni izauguši: dēls Rīgā strādā, meita dzīvo Maltā un strādā Ružinas doktorātā par medmāsu. Priecē mazdēls (7. klasē) un mazmeita (trīs gadiņi),” par sevi stāsta Valija Jasmane.
“Kas priecē dzīvē?”
jautāju. “Kā aizgāju pensijā, radās daudz brīvā laika. Tāpēc sāku dziedāt Maltas folkloras kopā “Andeļneicys”, ko vada Ēriks Čudars. Jau otro gadu dziedu tajā. Esam septiņas dziedātājas. Pērnvasar piedalījāmies Starptautiskajā folkloras fes-tivālā “Baltica”. Svētkos braucam ar koncertiem uzstāties. Nav nekāda mums mājās sēdēšana! Esmu pateicīga vecākiem, ka neesmu viena, mēs ģimenē izaugām seši bērni. Bieži aizbraucu uz dzimto pusi, kur vēl četri brāļi dzīvo, bet māsiņa gan mirusi. Kad mācījos tehnikumā, savā kursā biju kultorgs. Tagad jau piecus gadus pēc kārtas mēs, bijušie kursabiedri, satiekamies salidojumos, izrunājamies, un dzīve priecīgāka kļūst. Viss, kas notiek, notiek uz labu – ar tādu, lūk, devīzi dzīvoju. Galvenais, lai ir veselība, lai nav kara, lai bērni veseli un viņiem darbs būtu!” teic Valija Jasmane. Paldies Valijai par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri