Visu dzīvi Jeļena ir veltījusi mūzikai un tautasdziesmai. Viņai ir skanīgs, skaists balss tembrs, arī tagad viņa pati dzied vokālajā ansamblī “Harmonija”, kopā ar dēlu – baznīcas korī. Tāpēc mūsu tikšanās vieta nebija izvēlēta nejauši – tas ir Rēzeknes Pareizticīgo kultūras un izglītības centrs, kur notiek kora “Ivuški” un ansambļa “Zdravinka” mēģinājumi. Kādreiz šajā ēkā N. Rancāna ielā atradās bērnudārzs, pēc tam – Skolēnu interešu centrs, kas vēlāk pārcēlās uz “Zeimuli”, bet tagad te atrodas Pareizticīgo kultūras un izglītības centrs. Bērni un vecāki te apmeklē Svētdienas skolu, mācās kristiešu kultūru un attīsta savus talantus. Centrā nodarbojas dziedātāji, notiek Jeļenas Burovas vadīto kolektīvu mēģinājumi. Te ir īpaša, labvēlīga atmosfēra. Pie sienām – svētbildes un gleznas ar Bībeles sižetiem. Vienā telpā atrodas svētbilžu darbnīca. Ir liela draudzes bibliotēka. Te atrodas arī šūšanas darbnīca, kur top baznīcas tērpi. Šajā ēkā jūtams miers un harmonija… Mēs ar Jeļenu Burovu parunāsim par muzikālo daiļradi, krievu tautas dziesmu un par to, kā saglabāt tradīcijas un kultūru. Noskaidrosim, vai krievu radošie kolektīvi Latvijā joprojām pastāv, vai nav “nogājuši pagrīdē” Krievijas agresijas Ukrainā dēļ.
– Jūsu dzīve ir cieši saistīta ar mūziku, var teikt, veltīta tai. Kā tas viss sākās?
– Agrā bērnībā es jau dziedāju un klausījos, kā dzied mana vecmāmiņa. Man toreiz likās, ka tautasdziesmas ir tādas skumīgas, garas un bezgalīgas. Atceros, ka mamma bija grāmatvede rajona Patērētāju biedrībā, un es varēju tur uzstāties. Laikam jau tur, Patērētāju biedrības sarkanajā stūrītī, sākās mana radošā darbība.
Komentāri