Šonakt sapnī atkal visu laiku braucu ar velosipēdu… Nebeidzamā kustībā… Pamodos un domāju – vai tiešām jau nav gana?
Pavisam nesen divas nedēļas pavadīju veloceļojumā pa Albāniju.
Man ļoti patīk ceļot, bet aizraušanās ar veloceļojumiem radās pavisam nesen, tikai pirms pāris gadiem, kad liktenis mani saveda ar firmu “Veloceļojumi.lv”, kas rīko velobraucienus pa Latviju, Eiropu un pat mazliet aiz tās robežām. Un vēl tā rīko arī gada balles saviem klientiem – riteņotājiem. Tā pagājušā gada noslēguma ballē, kad tika izziņoti šī gada velobraucienu galamērķi, manu uzmanību uzreiz piesaistīja Albānija. Pirmkārt, tur vēl nekad nebija būts. Otrkārt, valsts atrodas Balkānu pussalā, kas jau ne reizi vien pārsteigusi mani ar savu dabas krāšņumu, un, treškārt, arī visi mani velodraugi sliecās uz to, ka šogad jāizbraukā tieši šī vēl mazliet eksotiskā un Eiropas Savienībai pagaidām nepiederošā valsts.
Septembra sākumā sākās divu nedēļu ilgs piedzīvojums – veloceļojums pa Albāniju. Četrpadsmit dienās tika pievarēti apmēram 900 kilometri, praktiski apbraucot valsti pa perimetru. Tas bija gan skaists, gan izaicinošs ceļojums, kur katra diena nozīmēja jaunu pilsētu, jaunu ceļu un jaunus pārbaudījumus. Ceļš sākās Tirānā. Devāmies uz Elbasanu – pilsētu, kas atrodas kalnu ielokā un kas jau sākumā lika nojaust, ka Albānija nebūs plakana un viegli pārbraucama. No turienes ceļš veda uz Pogradecu pie Ohridas ezera. Kalnu serpentīni mijās ar elpu aizraujošiem skatiem, un dienas nogurums tika atalgots ar iespēju peldēties dzidrajos ezera ūdeņos. Izmantojot izdevību, iegriezāmies arī Ziemeļmaķedonijā, lai apciemotu klosteri un dabas parku ezera krastā. Tālāk sekoja brauciens uz Korču, kas pazīstama kā viena no Albānijas kultūras galvaspilsētām. Šeit ceļotāji varēja sajust Balkānu vēstures elpu – vecpilsētas bruģakmeņi, kafejnīcas ar vietējo kafiju un mierīgā atmosfēra kontrastēja ar iepriekšējās dienas kalnu kāpumiem. Ceļojuma izaicinošākā daļa bija ceļš uz Girokastru – pilsētu, kas iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Šeit, augstajos kalnu ceļos, riteņbraucēji piedzīvoja vienu no grūtākajām, bet arī iespaidīgākajām dienām: garas stāvas nogāzes, smagi kāpumi un nebeidzami līkumi. Tomēr kalnu pilsēta ar tās akmens mājām un cietoksni bija katra pedāļa miniena vērta.
Komentāri