– Kāda bija tava pirmā saskare ar automašīnas vadīšanu?
– Bērnībā ar auto nebraucu, jo tajos laikos vispār reti kuram bija mašīna. Ar mopēdu un motociklu gan mēģināju rullēt. Skolas gados braucot ar motociklu, sajaucu gāzi un bremzi, tāpēc sekoja pamatīgs kritiens, kas beidzās tikai ar nelielu apdegumu uz kājas. Tad vēlāk jau vīrs reizēm atļāva vadīt motociklu ar blakusvāģi.
– Kad saprati, ka jāmācās vadīt auto? Kas uz to pamudināja? Cik gadus jau esi pie stūres?
– Pati brīnos par to, ka pieņēmu lēmumu par automācībām, jo paniski baidījos sēsties pie stūres. Vienreiz braucot mēs iestrēgām pamatīgā peļķē, vīrs teica, lai sēžos pie stūres, un viņš pastums. Es tajā brīdī biju panikā un labāk stūmu, bet tas viss beidzās ar no-šļakstīšanos ar dubļiem no galvas līdz kājām. Varat iedomāties to skatu? Mēs savācāmies grupiņa, kuri gribējām nokārtot tiesības, tā bija izdevīgāk un jautrāk. Nu braucu jau no 2008. gada.
Komentāri