“Ģimenē augām trīs māsas. Ziemassvētkos mūsmājās bija dubultsvētki, jo tētim dzimšanas diena bija 22. decembrī, bet man 24. decembrī. Kūču vakars bija kluss, līdz Ziemassvētkiem nekas netika svinēts, tāpēc 25. decembrī ciemiņi sveica gan vienos, gan otros svētkos. Eglīti rotājām dienu vai divas dienas pirms Ziemassvētkiem. Ap šo laiku parasti tika kauta cūka. Tajā laikā varēja turēt tikai vienu cūku. Un Ziemassvētki bija tā reize, kad galdā varējām likt gan putraimu, gan gaļas desas. Tētim vienmēr bija izvārīts alus. Lai arī tajos laikos bija trūcīgi ar konfektēm un citiem gardumiem, tomēr mums, visām māsām, zem eglītes bija sarūpētas saldas dāvanas. Mamma uzadīja siltas zeķītes vai cimdiņus, citu dāvanu nebija. Toreiz vēl nebija arī Salaveču skaistos tērpos. Tētis vai kāds kaimiņš uzvilka mugurā kažoku, izgrieztu uz otru pusi, uzlika galvā ziemas cepuri, uzmeistaroja kādu bārdu, un tāds nu bija tas Ziemassvētku vecītis.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 27.12.2024.
Komentāri