Kādā svētdienā iepazinos ar Svetlanu. Izrādījās, ka mēs dzīvojam gandrīz blakus un mums ir daudz kopīgu paziņu.
— Zinu, ka rakstāt par interesantiem cilvēkiem. Gribat, iepazīstināšu jūs ar apbrīnojamu sievieti?
— Gribu. Kāpēc viņa apbrīnojama?
— Kaut vai tāpēc, ka viņai drīz apritēs 95 gadi, bet viņa ir neticami moža un optimistiska, var daudz ko interesantu pastāstīt.
Sarunājām un nākamajās brīvdienās ar torti un arbūzu devāmies ciemos uz Adamovu.
Automašīnu atstājām aiz muižas vārtiem, jo bija žēl bojāt labi kopto zālienu. Turklāt auto šajā ainavā neiederējās. Liela, senlaicīga sarkanu ķieģeļu māja, parks ar simtgadīgiem kokiem, aiz tā — ezers ar laivām krastā. Augļu dārzā zaļš, tikko pļauts zāliena paklājs, krēsli un liels šūpuļsols nojumes paēnā… Tā bija īsta muiža, kā Čehova vai Turgeņeva laikos, un nebūtu brīnums, ja mūs sagaidītu dāma garā kleitā ar mežģīņu saulessargu rokā…
Taču mums pretī, balstīdamās uz spieķīša, no dārza iznāca neliela auguma pusmūža sieviete gaišā bikškostīmā. Moderns matu griezums, acis šķelmīgi piemiegtas, gaišs smaids. Meita vai pati saimniece?
Izrādījās, saimniece, Lidija GERŽA. Šai sievietei 95 gadi? Nu nē! Pat 70 būtu par daudz dots.
Olga MEIRĀNE
AUTORES foto
Komentāri