Ir uzausis neierasti auksts, saulains oktobra rīts. Naktī bija mīnus seši grādi, bet saulīte pamazām iesilda. Braucam uz Bērzgales pagastu, kur Rēzeknes novads robežojas ar Kārsavas un Ciblas novadu. Šajā robežas pusē kā krellītes grants ceļa diegā savērtas sādžas Inčuki, Grebeiži, Lītaunīki, Vecināni, Vovernīki, Palsinieki. Dzestro rīta klusumu šur tur šķeļ traktora dūkoņa. Zemnieki joprojām rosās tīrumos — sēj ziemājus, kopj laukus. Līkumojot pa lauku ceļiem, ko Bērzgales pagasta pārvalde cenšas uzturēt kārtībā, nogriežamies meža ielokā. Ceļš, šķiet, no jauna būvēts: uzbērta grants, gar abām ceļa pusēm izrakti grāvīši ūdens notecei. “Izskatās, ka mežinieki būvējuši,” ar lietpratēja aci saka šoferītis Andris. Bet viņam šoreiz nav taisnība: ceļu uz Palsiniekiem vairāku gadu garumā ar Bērzgales pagasta pārvaldes atbalstu būvējis Annas Seleckas dēls. Palsiniekos, pie pašas Kārsavas novada robežas, vairs tikai divas mājas apdzīvotas. Vienā, kuras pagalmā ceļš beidzas, saimnieko
Anna Selecka
(attēlā)
ar pleminīku Juriku, kā pati stāsta. Sirmo kundzi sastopu pie malkas krāvuma. Neraugoties uz cienījamo vecumu un veselības problēmām, Anna, atspiezdamās uz kūjas, aizgājusi pēc malkas. Pērn sirmmāmuļa nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu.
Aleksandra ELKSNE
AUTORES foto
Komentāri