Kādreiz, manas jaunības laikos, žurnālisti daudz rakstīja par ģimenēm, kurās tēvs savu māku, iemaņas kādā profesijā nodeva dēlam, dēls — savam dēlam utt. Bija laiki, kad tādas dinastijas īpaši godināja. Šodien tas vairs nav modē. Varbūt tāpēc, ka cilvēki brīvāki, lielāka profesiju izvēle un… pasaule vaļā — brauc, uz kuru pusi gribi, strādā darbu, ko tev dod (vai izdevies atrast). Vai arī tāpēc, ka maz tādu nozaru, kas šodien dzīvo un attīstās stabili. Izņēmums, paldies Dievam, ir (vismaz līdz šim bija) dzelzceļš un ar to saistītās profesijas. Tur vēl aizvien ir darbs, ir diezgan stabilas algas… Tur, tēvam aizejot pensijā, viņa vietā var stāties dēls vai meita… Par vienu tādu rēzekniešu ģimeni — Obuvalinu saimi — šodien stāsta “Rēzeknes Vēstis”.
ATTĒLĀ (no labās): ģimenes galva Oļegs Obuvalins (90 gadi) uz dzelzceļa nostrādājis 32 gadus, viņa sieva Lidija Obuvalina, dēls Vjačeslavs (darba stāžs uz dzelzceļa — 38 gadi), meita Jeļena Uļjanova (stacijas dežurante, stāžs 26 gadi), mazdēls Dmitrijs (strādā 10 gadus).
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri