Man dzīvē ir paveicies, jo apkārt vienmēr bijuši cilvēki, kuri man palīdzēja, atbalstīja grūtā brīdī, palīdzēja noformēt dokumentus vai aizveda kaut kur ar mašīnu. Viņu vidū – radinieki, kaimiņi, skolotāji, bibliotekāri, sociālie darbinieki, pastnieki, ārsti, medmāsas un vienkārši nepazīstami, labi cilvēki. Jau vairākas dienas es domāju, par kuru no viņiem pastāstīt. Sāku domāt: kāds tad ir labs cilvēks? Parasti atbild: godīgs, labsirdīgs, uzmanīgs, atbildīgs. Negaidīti prātā uzpeldēja spilgtas atmiņas: “Labo cilvēk, iedod man paēst!” Šos vārdus mana slimā mamma teica manam vīram. Viņa vairs necēlās no gultas un bija pilnīgi no mums atkarīga, pat nepazina mūs vairs. Toties mēs zinājām, kas viņa ir. Aizmirsusi viņa vārdu, mana mamma nosauca viņu par labo cilvēku. Es uzskatu, ka tas ir ļoti augsts novērtējums, jo ir viegli būt labam kaut kur tālu, darbā vai uz ielas, pasniegt ubagam kādu kapeiku vai palīdzēt večiņai pāriet pāri ielai, izdarīt labu darbu vienreiz dienā vai nedēļā. Es domāju, ka visgrūtākais ir būt labam un pacietīgam mājās, katru dienu, katru stundu, ar cilvēkiem, kuri ir redzējuši tevi dažādās situācijās un garastāvoklī. Tāpēc es nolēmu pastāstīt tieši par tādu cilvēku – par labu un uzticīgu. Par savu vīru
Sergeju.
Šoruden apritēja 42 gadi kopš mūsu pirmā tikšanās brīža. Jau pēc mēneša mēs iesniedzām dokumentus Dzimtsarakstu nodaļā. Man bija tikai viens noteikums – šķīstība līdz kāzām. Sergejs to respektēja. Es pateicos Dievam par savu vīru, par viņa uzticību, par to, ka viņš vienmēr bija man blakus ne tikai priekos, bet arī bēdās un problēmās.
Komentāri