Mans tēvs
Pjotrs Markovs
dzimis 1925. gada 1. maijā Abrenes apriņķa Pitalovas rajona ciemā Skopkovo zemnieku Evdokijas un Vasīlija Markovu ģimenē. Kad tētim bija seši gadi, zibens nospēra viņa tēvu. Septiņu gadu vecumā viņš sāka mācīties skolā, līdz kurai bija jāiet pieci kilometri. Bija jāiet gan lietū, gan sniegā – nekādu atlaižu. Tagad bērnus vadā ar autobusu, bet viņi tik un tā negrib mācīties, bet agrāk bija tieši otrādi – bērni tiecās pēc zināšanām, jo zināja, ka tas ir spēks. Diemžēl mans tētis pabeidza tikai piecas klases, jo vajadzēja palīdzēt mammai saimniecībā. Vecmāmiņa turēja ne tikai govi, vistas un cūkas, bet arī zirgu Dunaju. Tēvs ratos vadāja graudus uz dzirnavām. Izkraut un iekraut miltus palīdzēja dzirnavnieks, jo mazajam puikam tas nebija pa spēkam. Tā viņi dzīvoja, apstrādāja zemi. Nekas neliecināja par nelaimi, taču sākās karš. Tēvam tobrīd bija 16 gadu, viņš kopā ar tēvoci Ivanu Markovu iestājās partizānos. Pildīja dažādus uzdevumus. Reiz, pārnākot no izlūkiem, rīta pusē tētis cieši iemiga. Viņš nedzirdēja, kā mājā ielauzās fašisti, izrāva viņu no gultas, taču tētis momentā pamodās un izmetās pa logu, taču arī tur bija friči. Tēti saķēra un aizveda uz Salaspils koncentrācijas nometni – tas bija 1943. gada vasarā. Tētim nepatika atcerēties to laiku un visu, ko viņam nācās izciest. Bet es, lasot un klausoties citu cilvēku stāstus, esmu šausmās par to, kas tur notika. Kad 1944. gadā pirms padomju karaspēka ienākšanas nometnes barakas sadedzināja, bet karagūstekņus (arī manu tēti) nosūtīja uz citām nometnēm, mans tētis nonāca Būhenvaldē. Kara beigās gūstekņus atbrīvoja amerikāņu karavīri. Tētis atgriezās mājās. Likās, ka dzīve sāk nokārtoties, bet tēti nosūtīja uz Sibīriju, Viņš teica, tas par to, ka viņš esot bijis koncentrācijas nometnē Vācijā, par to, ka viņus atbrīvojuši amerikāņi un par to, ka viņš izdzīvojis. Arī Sibīrijā viņam neklājās viegli. Milzīgas sniega kupenas, svelošs sals ziemā, knišļi vasarā. Tas viss atstāja graujošu iedarbību uz tēta veselību, viņš saslima ar tuberkulozi, bija arī cinga, taču, pateicoties kādai sievietei, kura nesa viņam ķiplokus, viņš cingu uzvarēja, bet ar tuberkulozes slēpto formu slimoja līdz mūža galam. Ārstējās Rēzeknes tuberkulozes dispanserā. Tikai astoņus gadus pēc Staļina nāves tētis, tāpat kā daudzi citi, tika amnestēts un atgriezās pie mammas, kura tobrīd pārcēlās pie brāļa uz Rēzekni. Sāka mācīties Ceļu tehnikumā. 1955. gadā, strādājot par šoferi Verēmos, viņš iepazinās ar meiteni, viņi apprecējās, 1956. gadā piedzima meita. Diemžēl ģimenes dzīve neizdevās, tāpat kā neizdevās arī manai mammai ar pirmo vīru. 1971. gadā tētis atbrauca uz Audriņiem, strādāja par šoferi, bet mamma tur strādāja siltumnīcās, tā viņi arī iepazinās. Drīz vien piedzimu es. Tad viņi pārcēlās uz Barkavu, nodzīvoja tur astoņus gadus. Tētis joprojām strādāja par šoferi, mamma – putnu fabrikā. Tētis vadīja mašīnu 42 gadus un ne reizi neiekļuva avārijā. Es ļoti lepojos ar savu tēti. Viņa dzīve bija ļoti raiba, bija gan prieki, gan bēdas. Viņu visi cienīja, viņam visur bija draugi. Tētis prata draudzēties ar cilvēkiem, uz viņu varēja paļauties. Viņam ļoti patika makšķerēt. Kad mēs dzīvojām Silmalā (tur piedzima mans brālis un māsa), tētis ņēma mani sev līdzi uz upi, un man arī iepatikās makšķerēšana. Man patika vērot tēti. Kad zivis neķērās, viņš vienkārši sēdēja un domāja. Par ko domāja, ko atcerējās – kas to lai zina? Ar viņu bija interesanti, viņš zināja atbildes gandrīz uz visiem jautājumiem. Prata svilpot, atdarināja lakstīgalu (to viņš iemācījās partizānu vienībā). Reizēm Silmalā iznācām uz lieveņa – tumšs, tikai lakstīgala krūmos pogo. Tad arī tētis sāka pogot kā lakstīgala, bet īstais putns apklusa. Laikam domāja: kur te vēl viena lakstīgala gadījusies? Un tad atkal sāka pogot… Tētis bija stingrs, bet taisnīgs. Es lepojos ar savu tēti, viņš nodzīvoja smagu un ilgu mūžu. Žēl, ka viņa vairs nav starp mums. Tētis nomira 1996. gadā.
Ar cieņu –
Svetlana KONONOVA
Lipuškos
Komentāri