“Mans vectēvs bija no Baltinavas. Keišu dzimta. Ļoti patika klausīties vectēva runā, jo latgaliskie vārdi ir tik sulīgi, krāšņi. Mūsu ģimene dzīvoja Gulbenes novadā, toreiz rajonā. Mācījos Rēveļu pamatskolā, pēc tās absolvēšanas devos uz Smiltenes sovhoztehnikumu, apguvu zootehniķa amatu. Profesijā nostrādāju četrus gadus, man ļoti patika darbs ar dzīvniekiem, kaut “piemiņas zīmes” rētu veidā no ragiem un nagiem palikušas. Mammītei bija vienmēr pilna kūts ar dzīvo radību. Dzīvnieki patiesībā ir godīgāki par cilvēkiem, varbūt tāpēc zootehniķa darbs bija sirdslieta. Strādāju privātajā sektorā, ikdiena bija mierīgāka nekā tām kolēģēm, kuru pārziņā bija kolhozu fermas,” pavisam īsi Zaiga izstāsta savas dzīves pirmo posmu.
Iet tālāk par stereotipiem
Cilvēks ļoti daudz laika savā dzīvē pavada stereotipu, savu pieņemtu rāmju varā: šo nedrīkst, jo tu esi par jaunu vai par vecu; šis jādara tikai šajā, bet ne tajā laikā… Kā tas ir – uzvarēt apstākļus, stereotipus, nepadoties tiem? To ļoti labi zina Vidzemes meitene ar Latgales saknēm Zaiga Mazjāne.
Komentāri