Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons 857 tūkstoši cilvēku. Vecāka gadagājuma cilvēki vecumā virs 65 gadiem veidoja 21,9 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Šajā grupā ir arī ilgdzīvotāji.
Katrs vecums, ko sengrieķu filozofs Pitagors sadalīja gadalaikos: pavasaris – dzīves sākums un uzplaukums (no dzimšanas līdz 20 gadiem), vasara – trakojoša jaunība (20–40 gadi), rudens – labklājība, uzplaukums (40–60 gadi), ziema – vīšana, noriets (60–80 gadi), simbolizē cilvēka dzīves jēgu. Taču ilgdzīvotājus Pitagors pat nepiemin. Mūsdienu dzīves sasniegumi zinātnē un tehnoloģijās ir nopietni mainījuši cilvēku dzīvesveidu un līdz ar to ietekmējuši paredzamo dzīves ilgumu. Taču acīmredzot ir arī citi iemesli.
Anna UDALOVA, kurai šobrīd ir 93 gadi, ir ilgdzīvotāja, daudzu svarīgu mūsu valsts vēstures notikumu lieciniece. Iepriekšējās balsošanas dienā, 6. jūnijā, Annas kundze nodemonstrēja savu nostāju, ierodoties vēlēšanu iecirknī, lai piedalītos novada domes vēlēšanās. Kur cilvēkam rodas spēks sekot visiem notikumiem? Iespējams, tas ir saistīts ar dzīves pieredzi, izglītību un audzināšanu.
Par to mēs arī runājām ar Annu Udalovu.
Parševkas jaunkundze
Annas kundze atceras savu bērnību: viņa piedzima 1931. gada 18. septembrī Rēzeknes apriņķa Parševkā turīgā ģimenē. Viņas tēvs, solīds un cienījams vīrs, bija no Rīgas. 1923. gadā viņš pārdeva savas divas sešstāvu mājas galvaspilsētā un par iegūtajiem līdzekļiem iegādājās muižu laukos, nomalē. Zemes bija daudz – 60 hektāri, un saimniecībai bija nepieciešama pastāvīga uzmanība: septiņas slaucamas govis, divi buļļi, teļi, liels aitu ganāmpulks, cūkas, zirgs ar kumeļu. Māja bija plaša, bija istabas ne tikai ģimenei, bet arī kalpiem un strādniekiem, kuri palīdzēja apstrādāt zemi. Annas māte bija mājsaimniece. Rīts mājā sākās ar lūgšanu, un pat mazā Anna un viņas brālis piedalījās šajā rituālā. Katru svētdienu tēvs veda ģimeni uz vecticībnieku lūgšanu namu Uļjanovā. Arī pie vakariņu galda valdīja disciplīna: ēdienreižu laikā smieties un sarunāties bija stingri aizliegts. Par pārkāpumiem tēvs sodīja – sita ar karoti pa pieri, it kā atgādinot par atļautā robežām. Neskatoties uz stingro audzināšanu, Annas bērnību nevar saukt par grūtu. Gluži pretēji, tā bija bezrūpīga, rotaļu pilna. Viņai un brālim gandrīz nebija nekādu pienākumu. Lielāko daļu laika viņi pavadīja pagalmā, izdomājot spēles. Vakaros, mātes un auklītes dziedātu tautasdziesmu ieaijāti, bērni vēroja sievietes, kuras nodarbojās ar rokdarbiem. Ģimenei bija savas tradīcijas, no kurām viena bija īpaši neaizmirstama – šarabans. Tēvs iejūdza zirgus pajūgā un veda bērnus izbraucienā pa apkārtni. Tas bija īsts notikums ne tikai ģimenei, bet visam ciemam. Anna ar smaidu atceras, kā kaimiņi viņiem pakaļ sauca: “Tur brauc Parševkas kungs, lai izvestu savas jaunkundzes izbraucienā!” Šie vārdi bija piepildīti ar ironiju, skaudību un, iespējams, slēptu cieņu. Šodien, atskatoties pagātnē, Annas kundze runā ne tik daudz par bagātību un skarbumu, cik par ģimenes siltumu un ciema dzīves ritmu. Neskatoties uz visām vēlāk piedzīvotajām grūtībām, tieši atmiņas par Parševku kļuva par viņas iekšējo atbalstu visu atlikušo mūžu.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 17.06.2025.
Komentāri