Es biju nupat uzsākusi savas darba gaitas “Rēzeknes Vēstu” redakcijā, īsti pat, kā mēdz teikt, degunu neapsildījusi, kad saņēmu uzdevumu intervēt Imantu Mikuču, jo Rēzeknes Tautas teātrī tapa viņa monoizrāde. Imants vēl nebija atgriezies redakcijā, tāpēc par viņu varēju spriest vien pēc kolēģu stāstītā. Neko daudz no mūsu pirmās tikšanās atmiņu apcirkņos neesmu saglabājusi, tik to, kā Imants iebrāzās kabinetā, kā apsēdās un sāka runāt. Tagad saprotu, ka viņš acumirklī izlēma man palīdzēt un darīt manu uzdevumu krietni vieglāku. Paldies viņam par to! Vēlāk, pēc Imanta atgriešanās “Rēzeknes Vēstu” saimē, mūs vienoja kabinets, ikrīta sarunas pie kafijas tases, kad nereti mulsu un nezināju, kā reaģēt uz viņa sacīto. Tā kā savus rakstus Imants dažreiz parakstīja ar pseidonīmu I. Apogs, brīžos, kad gribēju slēpt mulsumu vai neizpratni, ķircinājos:
“Apogs pamostas un prāto —
Alfabēts būs jāatkārto.”
Cilvēks dzīvo tik ilgi, cik ilgi viņu atceras, — tik ierasti vārdi. Šoreiz avīzes slejās mēs atceramies Imantu Mikuču — kolēģi, draugu, skolotāju un vienkārši neparastu cilvēku, kuru man gribētos salīdzināt ar komētu, kas, atstājot dziļas pēdas, aiztraucās ne tikai caur manu dzīvi.
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA

Komentāri