Dažreiz mums, ierindas pilsētniekiem, rēzekniešiem, rodas vajadzība iet uz domi pēc konsultācijas vai padoma. Latvija nav liela valsts, un nekad nebija dzirdēts, ka kādas pilsētas mērs nebūtu kādu ielaidis savā kabinetā un uzklausījis. Izrādās, Rēzeknē tas ir iespējams. 4. vidusskolas audzēkņu vecāki pieņemšanas laikā ieradās pie mēra kunga uz konsultāciju. Bet viņš, no sekretāres uzzinājis, kas mēs esam, no kādas skolas un kādā jautājumā, lika pateikt, ka vecākus nepieņem… Rodas jautājums: kā kaut kas tāds ir iespējams? Kas tad sanāk? Tiesībsargam mērs teica, ka viņš un Drelinga kungs par mūsu skolas reorganizāciju esot runājis gan ar bērniem, gan ar vecākiem. Tā nav tiesa. Nerunāja, neaicināja mūs apspriest jautājumu. Pat redzēt negribēja, kad paši atnācām uz domi, lai apspriestos, un nepieņēma. Pirmsvēlēšanu laikā mēra kungs bija iegriezies mūsu pagalmā un solīja: “Viss būs caurspīdīgi, jūs manā kabinetā jebkurā laikā varēsiet nākt bez klauvēšanas.” Mēs visi draudzīgi par mēru balsojām. Bet… Viena lieta vārdi, pavisam cita — darbi. Mēs aizgājām pie mēra, bet kabinetā mūs neielaida! Cik tēvu, mammu, vectētiņu un vecmāmiņu balsos par šo mēru nākamreiz? No 4. vidusskolas — neviens, jo šīs vecmāmiņas un vectētiņi paši mācījās 4. vidusskolā, bet viņu mazbērniem tādas iespējas nebūs. Kad bērnu tiesībsargs telefoniski lūdza Drelinga kungam atļaut mūsu bērniem pabeigt mācības savā skolā, atbilde bija: “Kategoriski nē.” Viņa jautāja: “Tikko Saldus pašvaldība atcēla savu lēmumu un atļāva bērniem pabeigt vidusskolu savā skolā. Kāpēc Rēzeknē tā nevar?” Atbilde: “Nē.” Arī Kuldīgas pašvaldība nosargāja savu skolu, un tā daudzviet Latvijā. Mēs neesam pret reorganizāciju, mēs prasām pavisam maz — ļaujiet mūsu bērniem pabeigt savu skolu. Pamatskola taču paliks savā vietā, tātad apkure, skolotāji un mūsu bērni (divas klases) neizmaksātu pārāk daudz. Domes sēdē mums teica, ka likums pieprasa, lai klasē būtu vismaz 18 bērni, lai to varētu finansēt (mūsu klasēs ir 18 bērni). Taču tā nav taisnība. Tagad šāds priekšnoteikums nav obligāts. Domes avīzē mūs, 4. vidusskolas audzēkņu vecākus, nokaunināja, sak, mums esot vienaldzīgs mūsu bērnu liktenis. Kāpēc tad citas pašvaldības (pat bez vecāku lūgumiem) cīnās par katru skolu un ļauj bērniem pabeigt tās divas klases? Saldū, piemēram, tā ir. Drelinga kungs katru gadu 1. septembrī piebrauc pie mūsu skolas un pārbauda, vai māmiņas ved pirmklasniekus uz skolu. Izrādās, ved, lai kā viņš mūsu skolu arī nenicinātu. Nu, labi, pieņemsim, viņam jādemonstrē mēram sava paklausība, tāpēc viņš veido mūsu skolu par pamatskolu. Bet pie kā mūsu bērni vainīgi? Mēs lūdzam tādu nieku — ļaut divām klasēm pabeigt skolu. Mūsu, nākamās 11. klases, bērni mācās te jau no piecu gadu vecuma, kad sāka apmeklēt sagatavošanas klasi, tātad jau 12 gadus. Vēl tikai divi gadi, un varētu svinēt izlaidumu savā skolā! Tādā pašā sastāvā varētu tikties absolventu salidojumos, tikties ar saviem tuvajiem un mīļajiem skolotājiem, klases audzinātāju… Pilsēta kļūst tukša. Brīvdienās uz ielām gandrīz neviena nav, cilvēki brauc prom. Nav darba, neviens tevi nesadzirdēs. Mēs varai esam svešinieki savā pilsētā. Vara domā par sevi, nevis par mums. Mums liekas, ka nekur citur nav tādas korupcijas, tādas necieņas un vienaldzības pret iedzīvotājiem kā pie mums. Vai domes deputāti ir domājuši par to, kā viņi dzīvos Rēzeknē pēc nākamajām vēlēšanām? Ko tad viņi tā lokās sava vadītāja priekšā? Skaidrs, ka neviens no 4. vidusskolas audzēkņu vecākiem (un neviena vecmāmiņa un vectētiņš) par tādiem deputātiem vairs nebalsos. Bērnu tiesībsargs atzina, ka bērnu tiesības ir pārkāptas. Citas pašvaldības bez visādiem tiesībsargiem izdarījušas visu, lai bērni varētu pabeigt mācības savā skolā. Rēzeknes iedzīvotāji un viņu bērni jūtas nodoti, bet domes sauklis “bērni — mūsu nākotne” ir tikai pirmsvēlēšanu lozungs, jo mūs, šīs nākotnes vecākus, mēra kabinetā neielaida, un neviens domē neuzklausīja. Diez vai kāds cits var to atļauties, taču Rēzeknē ir iespējams. Mērs par pilsētniekiem atceras un sola mums saldu dzīvi tikai pirms vēlēšanām. Tas mazliet atgādina “Rolton” zupas reklāmu televīzijā — bilde skaista, bet labuma nekāda. Kad domē lēma jautājumu par divām (tikai divām) klasēm, šķita, ka runa ir nevis par bērniem, bet par kaut kādu sapuvušu celtni, kas steidzami jānojauc. Kas liek domei bojāt šo bērnu likteņus? Tikai ļaunuma pārņemti ļautiņi var tik vienaldzīgi par to lemt. Interesanti, kādus labumus saņem tie, kuri tik labprāt balso par katru mēra iegribu? Vai viņiem nebūs kauns pēc tam, kad sekretāre pieņemšanas telpā vairs viņus nesargās?
Rēzeknes 4. vidusskolas audzēkņu vecāki
Komentāri