– Pastāsti, kā tu izdomāji doties uz ārzemēm? Kā tur veidojas tava dzīve, kā sokas ar valodas, mentalitātes, dzīves stila apgūšanu?
– Braukt pamudināja 2008. gada krīze. Es aizbraucu piepelnīties. Un nu jau 10 gadus dzīvoju Vācijā. Pēc specialitātes esmu profesionāla psiholoģe, mācījos Psiholoģijas augstskolā, biju praksē Daugavpils psihiatriskajā slimnīcā. Man ļoti patika šī profesija, viss, kas saistīts ar cilvēka smadzenēm. Sanāca tā, ka Vācijā es uzreiz nokļuvu piemērotā vidē – sāku strādāt vecu cilvēku aprūpes jomā. Es sapratu, ka man tas ir ļoti piemērots. Man palīdzēja augstākie spēki. Iekārtojos darbā Senioru centrā gleznainā lauku apvidū 40 km attālumā no Frankfurtes pie Mainas. Senioru centrs ir jauns un pozitīvs veco ļaužu pansionāta nosaukums. Man paveicās, ka darbs atrodas blakus mājām. Centrā sāku strādāt virtuvē – gatavoju brokastis, cepu pīrāgus, izsniedzu pusdienas. Vajadzēja apstiprināt Latvijā iegūto psihologa diplomu. Tā bija diezgan ilga procedūra, bet, to nokārtojusi, es sāku strādāt gan kā psiholoģe, gan kā organizatore. Šobrīd es vadu Sociālo nodaļu, kas atbild par veco ļaužu brīvā laika pavadīšanu.
Izjautāja un pierakstīja
Marina TETARENKO
Komentāri