Man lūdza sīkāk pastāstīt, kas tie par centriem, kā tos izveidot un kam tie vajadzīgi. Īsumā mēģināšu to izdarīt, jo esmu iepazinies ar tādu centru darbību ārzemēs. Pats galvenais — tas nav jāveido no jauna, jo mums jau kaut kas ir. Jāattīsta tālāk, nevis jāiznīcina. Lūk, vienkāršākā centra shēma — tā ir specializētās izglītības sistēma Latvijā, tā sauktie A, B un C līmeņi (A un B — cilvēki ar vieglākas formas garīgās attīstības traucējumiem, C — invalīdi ar smagām psihiskās attīstības problēmām). Nekas nav jāveido, jāveic neliels kosmētiskais uzlabojums. Visa Latvija jāsadala speciālo skolu (centru) atbildības rajonos. Tur jāizveido agrīnās diagnostikas centri, lai problemātiskiem bērniem jau kopš dzimšanas palīdzētu rehabilitēties. Bērniem ar smagiem traucējumiem jārada tā sauktās mācību ražošanas integrācijas darbnīcas pēc mācību beigšanas. Turklāt jāmācās nevis pēc mācību stundu, bet pēc attīstības līmeņu sistēmas. Ko mums dos tādi daudzfunkcionālie centri? Pirmkārt, cilvēkiem ar garīgās (psihiskās) attīstības traucējumiem būs iespēja attīstīties saskaņā ar savām vajadzībām; otrkārt, tie iekļausies sabiedriskajā dzīvē; treškārt, deinstitucionalizācija — dienā cilvēki centrā, vakarā — ģimenē. Kas tam vajadzīgs? Varas un sabiedrības politiskā griba. Šī problēma jārisina valstij, nevis jāpārkrauj uz pašvaldību pleciem. Tās jau tāpat nezina, kas ar tām notiks tālāk. Jāsāk strādāt Invaliditātes komitejai, kas pie mums izveidota vēl 2004. gadā, taču atšķirībā no Igaunijas nedarbojas. Izglītības ministrija visiem spēkiem cenšas atbrīvoties no specializētās izglītības. Tai galvenais ir nauda, nevis bērnu ar īpašām vajadzībām problēmas. Netaisīsim jaunas reformas, bet izmantosim citu valstu pieredzi! Negrausim, bet celsim!
I. BEBRIŠS
(30 gadus nostrādājis speciālās izglītības skolās)
Komentāri