Ulmaņlaikos bija īpaša programma, kā apzaļumot zemnieku mājas. Stādīja kokus, ierīkoja puķu dobes
(vecā 1934. g. fotogrāfija).
Pēc tēva nostāstiem, jaunsaimnieki rīkoja talkas; darbos palīdzēja izglītības darbinieki, varbūt arī kāds bezdarbnieks
(sk. veco foto. Pie zirga ar grožiem stāv mans tēvs)
. Šo aizraušanos stādīt kokus biju mantojis arī es. Un tā 2000. gadā par godu “Milleniumam” piemājas zemes gabalā, paņemot kociņus no septiņiem pakalniem apkārt Rēzeknei, iestādīju 100 liepiņas, dažas egles, lapegles, priedi, paegļus. Visi stādi pieauga, neskatoties uz karsto un sauso vasaru. Īpaši priecē aleja, kurā aug 11 kļavas. Katru gadu jau agrā pavasarī aleja sniedz veselības eliksīru man, maniem radiem, draugiem un paziņām. Laika zobs šajos gados “nokoda” divus bērzus, pīlādzim izpuva serde, vienu kļavu ceļmalā ievainoja traktortehnika, ozolu nemākulīgu darbību rezultātā (bija tuvu stumbram gadiem krauta malka — radās puve) vētras laikā nogāza vēja brāzma. Ņemot vērā faktu, ka stādāmie koki bija palieli — divus trīs metrus gari, var droši teikt, alejai ir vairāk nekā 100 gadu. Attēlā redzamais šķūnis kā liecinieks stāv šobaltdien. Esmu dzirdējis parunu: “Vīrietim jāparūpējas par to, lai izaugtu bērns, jāiestāda koks un jāuzceļ māja.” To visu vēlu “Zaļās lapas” piekritējiem un atbalstītājiem, dabas draugiem, “zaļās rotas”, skābekļa un tīra gaisa apkārtnes, veidotājiem.
Ar cieņu
Jānis RATINĪKS
Komentāri