Neesmu vairs nekāda dižā rakstītāja, bet, izlasījusi 26. aprīļa “RV”, nolēmu uzrakstīt. Mani ļoti saviļņoja godājamā E. Jurkāna redzējums “Manas Latvijas simtgadei”. Jā, kas gan būtu Latvija bez Latgales? Jā un vēlreiz jā, priesterim Francim Trasunam ir jāuzceļ apzeltīts piemineklis un tieši blakus Svētā Jēkaba katedrālei, par kuru viņš savulaik cīnījies, lai tā piederētu katoļu draudzei, un no kuras viņš Lieldienu rītā tika izraidīts. Ko gan izjuta šis dārgais cilvēks, atstādams baznīciņu kā noziedznieks. Francis Trasuns tajā brīdī vēl nezināja, ka baznīcas durvis aizver pēdējo reizi. Bet tur augšā ir Dieva Nams un Debesu vārti, un tos priesterim Francim Dievs bija atvēris jau trešajā Lieldienu dienā. Uzskatu, ka pr. Francis Latvijas simtgadei pieminekli ir pelnījis. Es no savas nabaga pensijas jau noliku vienu simtnieku brīvās Latvijas eiro un, ja vēl pietrūks, piemetīšu klāt. Protams, tie ir tikai smiekla graši, un man nav nekādas vēlēšanās, lai mans vārds tiktu ierakstīts vēstures grāmatā. Es ļoti gribu atbalstīt šo ideju. Ticu, ka atbalsts nāk no malu malām, ka visu konfesiju priesteri atbalstīs, arī ārzemēs mūsu tautieši nebūs vienaldzīgi. Kas būtu Latvija bez Latgales? To sapratīs visi un atbalstīs mūsu lielo vēlēšanos. Mīļš paldies god. Jurkāna kungam par ideju. Man jau 87. Maz palicis laika, šaubos, vai es Latvijas simtgadi sagaidīšu. Latvija un sevišķi mana Latgale pukst manā sirdī un pukstēs vēl arī pēc tam, kad pati pukstus vairs nedzirdēšu. Latvija, tavs vārds ir svēts, svēts, svēts! Lai jums Dieva svētība!
Valērija KALVE
Komentāri