Izrādījās, ka interese nav radusies tukšā vietā: Jūlijas kundzes tēvs strādāja mūsu avīzē tālajos pagājušā gadsimta 40. gados, praktiski ir stāvējis pie tās šūpuļa. Es lūdzu Jūliju Belkinu pastāstīt, kas viņai ir zināms, un viņa laipni piekrita intervijai.
– Vai var teikt, ka jūsu tēvs veidoja mūsu avīzi?
– Katrā gadījumā viņš bija viens no pirmajiem tās darbiniekiem, tāpat kā pirmais redaktors Veniamins Budovskis. Mans tēvs Viktors Kambarovs karoja, strādāja pagasta pārvaldē, bet pēc tam – avīzē, ko vēlāk apvienoja ar avīzi “Staļina Ceļš”, un rezultātā viņš kļuva par šīs avīzes redaktora vietnieku. Redakcija atradās mājā pie baltās baznīcas. Pilsēta bija sagrauta. Es piedzimu gadu pirms kara, esmu vecākais bērns piecu bērnu ģimenē. Avīze manā dzīvē ienāca ļoti agri. Es jau bērnībā tajā gan “nokļuvu”, gan “strādāju”.
– Kā tas ir?
– Mēs dzīvojām Subinaitē, īrējām mitekli divstāvu mājā. Saimnieks bija ļoti laipns cilvēks, latgalietis Kačkers. Viņš mācīja man jāt uz zirga, rādīja, kā zirgs ar zemi. Reiz avīzes korespondenti brauca garām ar mašīnu (redakcijai bija vecs pikapiņš), bet es staigāju aiz arkla kā īstens arājs. Mani nofotografēja, jo tas bija amizanti, ka tik maza meitene staigā aiz arkla. Tā mana fotogrāfija nonāca avīzē. Toreiz man bija pieci gadi vai mazliet vairāk. 1949. gadā mūsu saimnieku Kačkeru gribēja izsūtīt – viņu uzskatīja par kulaku. Toreiz mans tēvs viņam palīdzēja, viņi kaut kur aizbrauca, uzrakstīja, pierādīja, ka saimniecība ir stipra, jo tās īpašnieks pabeidzis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju un viņam ir dziļas zināšanas. Viņam izsniedza papīru, kas pasargāja no deportācijas.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 05.04.2024.
Komentāri