Gribu īsumā pastāstīt par savu atgriešanos tēva mājās, Rjabovo. Nomira mans vīrs, un man nācās no labi apdzīvotas vietas Rēzeknes novada Stolbovkā pārcelties uz Ludzas novadu. Tur mani gaidīja dažādi nepatīkami pārsteigumi. Es pat nožēloju, ka atgriezos. Uz ceļa līdz mūsu mājai ierīkoja barjeru un salika zārdus, lai neviens nevarētu ne iziet, ne izbraukt.
Bet šie šķēršļi ir nelikumīgi. Mēs nepretendējam uz kaimiņu zemi. Bet visu šo zemi slaka mūsu tēvu un vectēvu sviedri. Bet te no visām pusēm sabraukuši nomnieki un visādi darboņi: acis platas, rokas negausīgas. Skaldi un valdi, taču dari visu likuma ietvaros! Ceļš, pa kuru mēs staigājam, ir servitūta, tāpēc nomniekiem nāksies visus šķēršļus novākt.
Laicīgā dzīve paiet ļoti ātri, bet priekšā – mūžība! Nevajag aizmirst, ka mums Dieva priekšā būs jāatbild par savu dzīvi, un tur nekas nelīdzēs – ne nauda, ne kandža.
Vēl gribu uzrakstīt par mūsu nomnieku Jefremovu: viņš nocirta eglītes, kas bija sastādītas uz robežas. Es “Rēzeknes Vēstīm” par to jau rakstīju, taču viņam no tā ne silts, ne auksts.
Mans tēvs apstrādāja šo zemi, viņš bija kara invalīds. Bet tagad mēs, viņa bērni, ciešam negodīgu ļautiņu dēļ. Dievs viņiem soģis.
Anastasija GRICENKO
Komentāri