Par ārsta varoņdarbu
Trieciens pret asfaltu. Nesāpēja. Centos saprast: kas tad ir noticis?
– Kāpēc es guļu uz asfalta, bet kāja atrodas blakus? Tai taču jābūt tur…– apziņa sāka kārtot mozaīkas gabaliņus.
– Avārija? Nē, tikai ne tas! Tas ir sapnis. Kur mans modinātājs? Es taču noteikti guļu! Pamodīšos, un viss būs labi.
Roka automātiski sāka meklēt ceļa akmentiņos modinātāju…
– Nē, nav. Tātad tā ir taisnība. Kas ar mani noticis? Avārija? Kur es atrodos? Drīzāk jārāpo nost no ceļa, lai mani nesabrauktu.
Atceros, atbrauca milicija, pēc tam ātrā palīdzība.
Šausmīgi kratīja. Atvēru acis. Sirēnas skaņas burtiski griezās ausīs. Jutu, ka mašīna griežas. Pūlējos saprast, uz kurieni braucam. Atkal iegrimu bezsamaņā. Jā, tā ir uzņemšana, to es sapratu. Pie manis pienāca ārsts, pieliecās un teica kādam: “Jā, te ir jāamputē…” Pieskrēja brālis: – Jūs vispirms piešujiet. Ja nepieaugs, tad arī lemsim… Ārsts vēlreiz noliecās pār mani: “Kā gan mēs tevi izģērbsim, lai nesavainotu to, kas palicis pāri no kājas. Jāapskatās!”
Komentāri