Kā jau ziņojām, Starptautiskais rakstnieka Mihaila Naricas vārdā nosauktais izglītības centrs katru mācību gadu rīko radošos konkursus skolēniem. Par konkursa rezultātiem informējām mūsu laikrakstā 3. jūnijā. Tika noteikti labākie darbi, apbalvoti vairāk nekā 200 laureātu un radošo konkursu dalībnieku. Uzvarētājiem tika piešķirti diplomi, Goda raksti un dāvanas. Un tagad mēs publicējam labākos skolēnu sacerējumus mūsu laikrakstā. Eseju tēmas bija: “Mans nākotnes skatījums” un “Vecā fotogrāfija”.
VECĀS FOTOGRĀFIJAS STĀSTS
Cik to ir katrā ģimenē? Vecās fotogrāfijas tiek rūpīgi glabātas biezos, vecos albumos, un dažreiz tās klusi krāj putekļus kastēs bēniņos, bet katra no tām ir kaut kāds stāsts, kaut kāds notikums. Tie ir cilvēku likteņi un paaudžu atmiņa. Veco fotogrāfiju apskatīšana man ir aizraujoša nodarbe. Mūsdienās ir ierasts fotografēt ar telefonu. Laika gaitā fotogrāfijas tiek dzēstas no telefona atmiņas, un drīz vairs nebūs nekā, ko parādīt nākamajām paaudzēm. Un tas ir skumji. Esmu pateicīga saviem vecākiem, vecvecākiem, kuri rūpīgi saglabā vecās fotogrāfijas un ģimenes tradīcijas. Viņi ir dzīvi liecinieki notikumiem, kas iemūžināti vecajās fotogrāfijās. Es vēlos, lai būtu laiks viņiem pajautāt par daudziem sen pagājušiem notikumiem.
Šodien es jums pastāstīšu vienas vecas fotogrāfijas stāstu. Kā parasti, mēs pie vecmāmiņas apskatījām vecas lietas, un katru reizi bija tā, it kā atvērtu logu uz pagātni. Vecajā koferī es atradu kasti ar fotogrāfijām. Melnbaltas, daudzas laika gaitā izbalējušas. Daži attēli ir gandrīz pazuduši, kā spoki. Bet viena no fotogrāfijām uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Tajā redzami divi puiši: viens stāv pārliecināti, melnās biksēs, ar roku sānos, otrs sēž – vieglā uzvalkā, mierīgi, viegli smaidot. Aiz viņu muguras – osta, jūra un kuģis. Tieši tā laika īstais gars! “Vectēv, kas viņi ir?” es jautāju, norādot uz attēlu. Viņš paņēma fotogrāfiju, samiedza acis, un viņa sejā parādījās pazīstams smaids, tāds, kāds parādītos, kad viņa vectēvs atcerētos kaut ko ļoti personisku un patīkamu. “Tas esmu es kreisajā pusē, un Mihails Belousovs sēž blakus. Tie ir Soči, 1969. gads… Mēs kopā dienējām flotē. Mēs bijām jauni kā vējš…”
Komentāri