Jekaterinas pirmā frāze, sākot mūsu sarunu, bija: “Runāsim atklāti un godīgi?”
“Protams,” atbildēju. “Citādi taču nav jēgas.” Tā arī nolēmām: runāsim atklāti par dzīvi, attiecībām, uzticību un krāpšanu, par ģimenes un personiskajām vērtībām…
— Jūs dēvē par “padomju estrādes Pelnrušķīti”, jo pieredzējāt grūtu bērnību un jaunību, agri zaudējot vistuvāko cilvēku — tēti…
— Man toreiz bija tikai seši gadi. Teikšu godīgi, lielas bēdas neizjutu, jo vēl īsti nesapratu, kas noticis. Nu, neatbrauks vairs tētis… Viņš bieži devās komandējumos un mājās bija reti. Pat vairākus mēnešus pēc bērēm, kad mani aizveda uz kapsētu un pateica, ka tētis ir šeit, es to uztvēru diezgan mierīgi. Necietu tik ļoti, kā māsa Ļuda, kura ar tēti bija ļoti tuva. Viņai tas bija neatsverams zaudējums, tik sāpīgs, ka māsa pat mēģināja izdarīt pašnāvību. Viņai toreiz bija 19… Šī nelaime viņu ļoti ietekmēja.

Komentāri