– Par ko jūs sapņojāt kļūt?
– Bērnībā sapņoju kļūt par kinoloģi (uzzināju, ka ir tāda profesija), jo jau no mazām dienām man ļoti patika suņi. Vēlāk par veterinārārsti. Tomēr, mācoties mūzikas skolā, tās skolotāji mani pārliecināja, ka esmu pietiekami spējīga, lai turpinātu mācības Mūzikas vidusskolā. Sekoja mācību gadi Latvijas Valsts konservatorijā, vēlāk arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Tas rezultējās ar to, ka mūzika, mūzikas pedagoģija, mūzikas menedžmets arī ir mana dzīve. Un labi, ka tā.
– Spilgtākais un neaizmirstamākais bērnības notikums.
– Jo vecāka kļūstu, jo vairāk atceros un novērtēju savas bērnības vasaras. Bezbēdīgo un arī darbīgo vasaras brīvlaiku mammas krustmātes laukos. Ļoti gaidīju, kad beidzot tur nokļūšu, jo tur bija mana īpašā valstība – ar suni Žuļiku, cūkām, gotiņu, nelielo upīti, zemeņu uzkalniņu, vasaras obligātās literatūras kaudzīti un mazajiem tikai man uzticētajiem darbiņiem. Es teiktu, ka šis laiks man palicis atmiņā daudz spilgtāk par atpūtu Rīgas Jūrmalā, kas, protams, arī bija ļoti skaists piedzīvojums.
– Kādas rakstura īpašības jūs vērtējat cilvēkos un sevī?
– Es cilvēkos ļoti cienu un novērtēju īstumu, sirsnību un patiesumu. Es pati necenšos izlikties par labāku, nekā esmu patiesībā, varbūt tāpēc norobežojos no cilvēkiem, kuri “iztaisās”. Mīlu mazrunātājus, cilvēkus, kuri domā, ko saka, un atbild par saviem vārdiem. Ļoti novērtēju un mīlu talantīgus cilvēkus, cenšos saprast un pieņemt viņu untumus vai īpatnības. Man šķiet, ka ar gadiem kļūstu arvien pieņemošāka un empātiskāka.
Marina TETARENKO
Foto no I. Rupaines albuma
Komentāri