“Bez kaklasaites” – JURIS GUNTIS VJAKSE
Pirmais, kurš atsaucās redakcijas aicinājumam piedalīties “Rēzeknes Vēstu” jaunajā rubrikā “Bez kaklasaites”, ir Juris Guntis Vjakse. Avīzes lasītāji viņu zina kā Rēzeknes pilsētas domes dažādu sasaukumu deputātu un kādreizējo pilsētas mēru.
– Par ko jūs sapņojāt kļūt?
– Bērnībā, kā jau visi padomju laika bērni, gribēju lidot kosmosā, sapņoju spēlēt futbolu PSRS izlasē, būt autobusa “Ikarus” šoferis. Vēlāk, pusaudža gados, aizrāvos ar skaņu ierakstu kolekcionēšanu un ierakstu veikšanu, vadīju diskotēkas, ļoti vēlējos kļūt par skaņu inženieri, bet, tā kā skolu beidzu agrāk nekā pārējie klasesbiedri – 17 gados, tad vecāki pabaidījās mani vienu laist studēt institūtā Ļeņingradā.
– Spilgtākais un neaizmirstamākais bērnības notikums.
– Diezgan daudz laika vasarās pavadīju pie vecmammas un vectēva laukos “Krampenēs” (Rugāju pagastā). Visspilgtāk man palikusi atmiņā saskarsme ar manu vectēvu – mūsu sarunas, domu apmaiņa. Bijām ļoti labi draugi – vecs un dzīves pieredzējis vīrs un mazs, ļoti zinātkārs puika. Viņš bija īpašs cilvēks – pēdējos septiņus dzīves gadus nodzīvoja pilnīgā tumsā, bet “redzēja” daudz vairāk nekā redzīgie. Tieši viņš man iemācīja ļoti svarīgas lietas – mīlestību pret savu zemi, cieņu pret cilvēkiem un darbu, vēlmi domāt un darīt. Kuriozs: četru gadu vecumā uzrāpos ozolā. Tiku diezgan augstu un atpakaļ dūšas kāpt vairs nepietika. Vecvecāki ar visādām viltībām iedrošināja, un beigās dzīvs un vesels tomēr tiku lejā.
– Kādas rakstura īpašības jūs visaugstāk vērtējat cilvēkos un sevī?
– Godīgums, cieņpilna attieksme pret cilvēkiem līdzās, drosme domāt, teikt, darīt.
– Vai jums ir kādi vaļasprieki? Kādi tie ir?
– Interesējos par sportu, patīk skatīties sporta pārraides – fans neesmu, bet kopumā notiekošajam līdzi sekoju. Nenovērtējams piedzīvojums ir laba grāmata – joprojām spēj aizraut un paņemt savā varā. Esmu diezgan aktīvs kultūras pasākumu apmeklētājs – koncerti un teātra izrādes man vienmēr ir radījuši “prieka baktēriju” un “uzlādējuši” tālākai dzīvei. Patīk būt pie dabas. Vienkārši tāpat – būt un sajust mežu, ūdeni, vēju, sauli… Patīk ceļojumi, šo tēmu plānoju attīstīt daudz vairāk.
– Bez kā nav iespējama laime?
– Bez cilvēkiem, kuri nesavtīgi tevi pieņem tādu, kāds esi. Bez tava Vienīgā cilvēka, kam esi vajadzīgs. Bez darba, kas patīk un dod gandarījumu par paveikto. Bez sapņiem un iespējām tos realizēt.
– Kā jūs atpūšaties? Kā pavadāt savas nedēļas nogales? Kur smeļaties enerģiju un spēku?
– Esmu iemācījies atpūsties “sakarīgi” un jēgpilni – tā, lai atpūta atjaunotu spēkus, nevis pēc atpūtas būtu jāatjaunojas pašam. Mīļie un tuvie cilvēki, draugi, daba, kultūra un māksla, sports, visdažādākās vietas un notikumi – mūžīga kustība. Tādas ir nedēļas nogales jau gadu gadiem. Gan iekšējs, gan ārējs miers un cilvēki. Ne visi, bet “līdzīgie” – mūžīgais enerģijas un spēka avots. Tikšanās, sarunas, domu un enerģijas apmaiņa ar “savējiem” – tas man ir ļoti vajadzīgs. Gadiem ejot, viņu paliek mazāk, bet saskarsmes kvalitāte pieaug.
– Ko jums patīk lasīt? Kura grāmata ir atstājusi vislielāko iespaidu?
– Jau no pusaudža gadiem esmu interesējies par psiholoģiska rakstura literatūru. Mani vecāki bija skolotāji, viņi bija sakrājuši diezgan prāvu grāmatu klāstu. Agri manās rokās nonāca psihoterapeita Vladimira Levi grāmatas “Saruna vēstulēs”, “Sarunas ar sevi”, “Atrast sevī CITU”, “Atrast sevi”. Toreiz daudz ko no lasītā nesapratu, bet atmiņā palika. Jaunāko laiku grāmata, kas mani iedvesmoja, ir Robina Šarmas “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”. Manuprāt, katram cilvēkam būtu jāizlasa vismaz viena Robina Šarmas grāmata (“Klubs plkst. 5 no rīta”, “Līderis bez titula”, “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari” u. c.). Ir daudz par ko padomāt un iedvesmoties.
– Kāds ir jūsu mīļākais ēdiens? Vai gatavojat pats?
– Man noteikti nav mīļākā ēdiena, jo šajā jomā esmu izlutināts gardēdis – man patīk baudīt dažādus garšīgus ēdienus visdažādākajās dzīves situācijās. To sev nekad neesmu liedzis. Un tieši tāpēc pats praktiski negatavoju – zinu, ka citiem tas izdodas daudz, daudz labāk. Pieļauju, ka kādreiz mēģināšu apgūt pavārmākslas prasmes, bet tas nebūs rīt.
– Jums rudens ir…
– “Prāta vētras” dziesma.
Rudens kā rudens
Biezie un gājputni laižas uz Nīlu.
Pēkšņi man likās,
Tu esi mans draugs un es tevi
Mazliet mīlu…
Tā ir viena no manām mīļākajām dziesmām. Bet, ja par gadalaiku, tad tieši rudenī vislabāk redzams mūsu Latvijas dabas krāšņums.
– Kas jums patīk vairāk – suņi vai kaķi? Kāpēc?
– Suņi. Ar viņiem var “sarunāt”, viņi ir uzticami un spēj būt pateicīgi. Suņi var būt labi draugi. Kaķi ir neprognozējami…
– Vai jums ir mīļākā anekdote? Pastāstīsiet?
– Tādas īpaši mīļākās anekdotes man nav, bet patīk tematiskas sadzīviskās anekdotes. Tā kā pats ilgu laiku esmu saistīts ar politiku un politiķiem, tad anekdotes un prātulas par šo tēmu ļauj pasmaidīt gan par citiem, gan sevi. Nu, piemēram: “Nule aizvadītajā nedēļas nogalē pie alus kausa runājos ar vienu prātīgu cilvēku. Sacīju viņam, ka mani izbrīna, ka daudzi mūsu politiķi ar tādiem intelektuālo spēju rādītājiem, kādi viņiem ir jaušami, ir spējuši izlauzties virspusē. Mans sarunu biedrs brīdi paklusēja, tad teica: – Draudziņ, viņi jau nemaz nekur nav izlauzušies! Viņi vienkārši uzpeldēja!”
Juri Gunti! Sirsnīgs paldies jums par to, ka bijāt pirmais, kurš atsaucās “Rēzeknes Vēstu” aicinājumam, un ar atvērtu sirdi dalījāties savās atmiņās, domās un vērtībās. Jūsu stāsts par bērnības sapņiem, dzīves gaitām, ģimenes nozīmi un cieņu pret cilvēkiem atstāj dziļu iespaidu un iedvesmo.
Vēlam jums veselību, spēku un neizsīkstošu interesi par dzīvi! Lai arī turpmāk jūs pavada uzticami cilvēki, patiesa draudzība, kvalitatīva atpūta un piepildīti sapņi!
Lai ne tikai rudenī, bet arī citos gadalaikos daba, kultūra, draudzība un vienkārši miers piepilda sirdi ar siltiem mirkļiem! Lai nedēļas nogales dod ne tikai atpūtu, bet arī spēku, iedvesmu un prieku – kopā ar tuvajiem, ar literatūru, ar mūziku, ar ceļojumiem! Un visbeidzot lai jums nekad netrūkst ticības sev! Lai dzīve sniedz ne tikai to, ko vēlies, bet arī to, par ko vēl neesi pat uzdrīkstējies sapņot!
Marina TETARENKO
Foto no J. G. Vjakses personīgā arhīva
Komentāri